Tā kā muižas teritorija ir privātīpašums (pieder Saulkrastu luterāņu draudzei), to drīkst apmeklēt tikai iepriekš saskaņojot ar mācītāju Ivo Pavloviču: +371 29 449 558, [email protected].
Muiža minēta 17. gs. beigās. Parks un ēkas daļēji saglabājušās.
Mācītāja loma vietējā apvidū bija strikti noteikta. 17. gs. noteikumi reglamentēja mācītājmuižas saimniecību no septiņām ēkām: dzīvojamās mājas, priekšnama, kambara, divkāršās klēts, rijas un lopu kūts. Bija jābūt vienam arklam zemes (kadastrāla mērvienība – viens arkls bija zemnieku saimniecība, kuras lielums lika gadā maksāt nodevas un pildīt klaušas 60 dālderu vērtībā (19. gs. sākumā – 80 dālderu – http://vesture.eu/Arklu_revīzija_Vidzemē), pļavām un mežiem. Bez tam mācītājmuiža saņēma nodevas gan no zemniekiem, gan muižas. 1669. gada vizitācijas komisija izdeva rīkojumu, ka ikvienam Pēterupes zemniekam jāpieved divpadsmit labi priežu baļķi un astoņi labi dēļi. Mācītājiem nebija nekādu nodokļu, un bija tā saucamā priesteru privilēģija, kas nodrošināja dažādus materiālos atvieglojumus un garantijas. Pirmais mācītājs Konkordiuss Blūms pieminēts 1643. gadā.
Kad mācītājmuižu nacionalizēja, te tika izveidots doktorāts un 1952. gadā arī slimnīca ar ķirurģijas, terapijas un ginekoloģijas nodaļu (kopā 25 gultas).
Laikā, kad elektrificēja dzelzceļu, likvidēja arī dzelzceļa pārbrauktuvi, kas bija iepretim “Līgotnēm”, tāpēc radās grūtības, ja bija steidzams izsaukums. Pirmās palīdzības sniegšana dažkārt kavējās tāpēc, ka nebija iespējams šķērsot dzelzceļa sliedes. Radās doma, ka skolas internāta telpas “Stirnu krogā” varētu apmainīt ar mācītājmuižā izvietoto slimnīcu.
Divstāvu celtne un apkārtējā teritorija pieder luterāņu draudzei, te dzīvo vairākas ģimenes, tostarp arī mācītāja Ivo Pavloviča. Draudzes telpā mēdz notikt sanāksmes, kino seansi. Ir apartamentu dzīvoklis, ko izīrē Saulkrastu ciemiņiem. Pagalmā ganās piecas melnas aitas.
Saglabājusies arī mācītāja Jāņa Neilanda 1879. gadā stādītā liepu aleja (ved no Mācītājmuižas līdz dzelzceļam un Smilšu ielai), pie pašas mājas aug varens mācītāja Johana Vilhelma Knīrima 1869. gadā stādītais ozols.
