Ungura ezers ir lielākā ezereņu atradne Latvijā (Latvijā sastopamas tikai 2 sugas un abas ir reti sastopamas). Ezers iekļauts Eiropas Savienības aizsargājamo ezeru sarakstā. Ezera apkārtnē ir vairākas viduslaiku kapsētas, kapu lauki un zīmju akmeņi.
Saukts arī par Rustēga ezeru. Ungura ezers ir Latvijā unikāla un līdz šim cilvēku darbības ietekmi labi izturējusi ekosistēma, ko raksturo zems barības vielu saturs ezera ūdenī un Eiropas nozīmes reto un aizsargājamo augu sugu atradnes. Ezers ir lielākā ezereņu atradne valstī. Ungurā pārklājas 3 aizsargājamie biotopi – “mīkstūdens ezeri ar ezereņu Isoetes un/vai lobēliju Lobelia un krasteņu Littorella audzēm”, “semidistrofi (oligodistrofi) ezeri”, “ezeri ar piekrastē dominējošu minerālgrunti”. Sakarā ar cilvēka saimnieciskās darbības izraisīto ezeru bagātināšanos ar slāpekļa un fosfora savienojumiem un tai sekojošo aizaugšanu, šāda veida ezeri kļuvuši par retumu gan Latvijā, gan visā Eiropā un ir iekļauti Eiropas Savienības aizsargājamo biotopu skaitā.
Ezera garums 2,9 km, platumā sasniedz 1,6 km, vidējais dziļums 3,5 m , maksimālais dziļums 7 m, platība 393,6 ha. Krasta līnija ir 12 km gara. Ezers atrodas ledāja izveidotā atrāvuma-izspieduma ieplakā, stāviem smilšainiem krastiem. Dienvidos ezera gultne dūņaina, krastos oļi. Ezera ziemeļaustrumu piekraste akmeņaina, savukārt Dienvidu un Dienvidaustrumu piekraste purvaina. Ezerā konstatētas 9 zivju sugas (līdaka, asaris, rauda, plaudis, līnis, ķīsis, plicis, karūsa, vēdzele, zutis). No ezera iztek Dzirnupīte, kuras uzstādinājums veido Ungurmuižas dzirnavezeru (12 ha).
20. gadsimta 60. gadu beigās kūdras ieguvei tika nosusināts Lielais Ungura purvs. Meliorācijas ierīkošanā un kūdras izstrādes sākumā ezers tika stipri piesārņots ar humusvielām un kūdru. Kūdras izstrādē 80.gados tika praktizēta sniega paātrināta nokausēšana ar dolomīta miltu un minerālmēslu maisījumu. Ar GNP izveidošanu 1973. gadā Ungurs iekļauts parka atpūtas ainavu lieguma zonā, kas sastāvēja no 2 daļām: uz dienvidiem no Cēsu šosejas apkārt Unguram (970 ha) un uz ziemeļiem no Cēsu šosejas (apkārt Ungurmuižai). Vēlāk zonējums mainīts, un pašlaik Ungurs pats ir dabas lieguma un ainavu aizsardzības zonās, bet daļa krastu – kultūrvēsturiskajā un pat neitrālajā zonā
