Kad 20. gadsimta 30. gadu tūrists, apceļojot dzimto zemi, grasījās doties uz Dobeles pusi, tūrisma vadonis, kā tolaik dēvēja ceļvežus, norādīja, ka “Dobele un apkārtne tūristus spēj saistīt visos gada laikos”, tomēr īpaši uzsvēra – “Bet visskaistāki še ir pavasara otrā pusē, kad visa Dobeles pilsēta un apkārtne slīkst ķiršu un ceriņu ziedu kupenās”.
To pašu var sacīt arī pašlaik. Dobele sevi viskrāšņāk izrāda maija sākumā, kad Pētera Upīša dārzā un katrā mazpilsētas pagalmā gaisīgos mākoņos ietinas plūmes un ķirši, un maija beigās, kad smaržās un ziedos kā aptrakuši palo ceriņkrūmi. Taču arī pārējā laikā te ir ko redzēt. Dobele ikvienam ciemiņam atklāj sevi kā rosīgu, mūsdienīgu pilsētu, kur kopj zaļu pilsētvidi, kur daba nemanāmi ienāk pilsētā un vēsturiskais saplūst ar mūsdienīgo.
No Rīgas puses – auglīgais Zemgales līdzenums, kur līdz apvārsnim viļņojas druvas un piemāju dārzos zarus lejup liec ražas smagums, no rietumiem – draiski pakalni un lejas ar sīciņu ezeru acīm. Lēzenajā viducī – Zemgales mazpilsēta Dobele. Viena no Latvijas saulainākajām pilsētām. Ceriņu svētvieta pavasarī. Ķiršu un krāšņo daiļdārzu pilsēta vasarā. Ābolu galvaspilsēta rudenī.
Vēsture un daba
Dobele ir viena no Latvijas visvecākajām apdzīvotajām vietām, kas pirms vairāk nekā 760 gadiem izveidojusies gleznainā Bērzes upes ielokā. Vēsturisko fonu pilsētā joprojām veido romantiskās Dobeles pilsdrupas, kur pēdējo gadu laikā ordeņa pils kapela pēc rekonstrukcijas ir atguvusi savu veidolu un kļuvusi par laikmetīgu ēku ar ekspozīcijas zālēm, sirmā luterāņu baznīca, vēsturiskais tirgus laukums un citi senatnes pieminekļi.
Taču Dobele bagātīgi apveltīta arī ar dabas krāšņumiem. Tai cauri no viena gala līdz otram cilpas met Bērzes upe, ūdeņos atspoguļojot romantiskos Dobeles pilsdrupu mūrus, šūpojot pļāpīgās pīles un gulbju ģimeni.
Maija beigās upes krūmājos aizrautīgi pogo lakstīgalas, un pilsētas centrā, pastaigājoties pa nesen izveidoto Bērzes upes promenādi, katrs var sajusties kā varenā dabas koncertzālē. Celiņš upes labajā krastā stiepjas gar pilsdrupām no Brīvības ielas līdz pat gravai pilsdrupu dienvidu pusē. Te ir neliels skatu laukums, no kura paveras Bērzes upes ainava un trīs čalojošas strūklakas.
Ir vērts pa stāvajām kāpnēm pakāpties augstāk līdz pilsdrupām un ienākt vecajā, nelielajā Dobeles pils parkā. Vēl no senajiem laikiem te saglabājušās simtgadīgas liepas un vareni oši. Parks īpaši iespaidīgs bijis Kurzemes hercogu Frīdriha sievas Elizabetes Magdalēnas (1580-1649) laikā. Tad pilskalna dienvidu nogāzē ierīkots augļu dārzs, kuram stādi esot vesti no visas Eiropas. Pievienotā vērtība parkam ir iespaidīgais panorāmas skats uz pilsētu otrpus upei un pastaigu vietu pretējā krastā pie Dobeles mūzikas skolas un jaunās koncertzāles “Zinta”.
Projekta ietvaros ir skaisti sakopts aizaugušais upes kreisais krasts un izbūvēti pastaigu celiņi. Koka laipas cauri purvainajam upes krastam aizved līdz skatu platformai pie ūdens, lai var no cita skatu punkta palūkoties uz Dobeles pilsdrupām.
Promenādes akcents ir savdabīgā, vakaros izgaismotā strūklaka purvāju auga – parastās cirvenes – veidā.
Rātni izlocījusies cauri pilsētai, Bērze kļūst nevaldāmāka, ievijoties Ķestermežā. Stāvie upes krasti, slaidās priedes, pastaigu takas, brīvdabas estrāde un aktīvās atpūtas laukumi padara meža parku par iecienītu pilsētnieku atpūtas vietu. Pirms dažiem gadiem cauri Ķestermežam tika izbūvēts bruģēts gājēju un veloceliņš un rekonstruēts savdabīgais gājēju tilts pār Bērzi.
Zaļš akcents pilsētas sejā ir vācu mācītājmuižas vecais, ēnainais parks ar dīķi vidū. Kad ievērojamais latviešu valodas un etnogrāfijas pētnieks Augusts Bīlenšteins (1826-1907) kļuva par Dobeles vācu draudzes mācītāju, viņa lielākā aizraušanās bija iekārtot dārzu un kopt laukus. Tā tapa mācītāja dārzs, kas tolaik dēvēts par “mazu paradīzi”, – retu augu un koku vāktuve, kas pārsteigusi pat botānikas speciālistus. Šobrīd nekas daudz no retajiem augiem nav saglabājies, taču dobelnieku nākotnes plānos nav atmesta doma par “mazās paradīzes” atjaunošanu.
Upīša dārzs un stādaudzētavas
Ar zemgaliešiem raksturīgo strādīgumu jau izsenis Dobeles pusē ir iekopti skaisti, raženi augļu dārzi. Selekcionārs Pēteris Upītis, 1957. gadā sākdams ierīkot dārzu Dobeles leknajā, auglīgajā zemē, sapņoja visu Latviju pārvērst ziedošā dārzā. Saulainās Dobeles pievārtē tika audzētas ābeles, bumbieri, ķirši, aprikozes, valrieksti, lazdas, īstās cidonijas, zemenes, ceriņi, lilijas – pavisam 24 kultūras. Viņa darbu tagad sekmīgi turpina Dārzkopības institūta zinātnieki. Dobeles ceriņu dārzs ir kļuvis par vienu no lielākajiem pasaulē.
Latvijas klimatiskajiem apstākļiem piemērotu augļu koku un ogulāju audzēšanā turpat Dobelē specializējas stādaudzētava “Liepas”. Iepazīšanās dārzā var dabā ieraudzīt, kā mazais augļkociņš izskatīsies jau pieaudzis. Savukārt puķu mīļus noteikti ieinteresēs daudzveidīgo rožu stādījumi, jo “Liepas” piedāvā arī rožu stādus.
Savukārt stādaudzētava “Bīlasti” būs noderīga tiem, kas savā dārzā grib priecāties par dekoratīvajiem skujkokiem.
Daiļdārzi
Nenoliedzami, dobelniekiem, tāpat kā visiem latviešiem, patīk kopt savus mazdārziņus, veidojot tos par puķu un košumkrūmu oāzēm. Tiesa, ne visi skaisto dārzu īpašnieki vēlas savus īpašumus rādīt arī gluži svešiem cilvēkiem. Var droši apgalvot, ka Alfrēds un Lilija Štelmaheri bija vieni no pirmajiem Latvijā, ja ne paši pirmie, kas uzdrošinājās savu neparasto dārzu izrādīt arī ekskursantiem. Tas bija pirms gadiem 40, kad vēl nebija ierasts ekskursiju maršrutos iekļaut arī privāto daiļdārzu apmeklējumu, tāpēc Štelmaherus var pamatoti uzskatīt par dārzu tūrisma aizsācējiem Latvijā. Tagad Štelmaheru akmeņu dārzs, dēvēts gan par akmeņu pasaku, gan brīnumdārzu, ir viens no populārākajiem apskates objektiem Dobeles novadā.
Pamazām sava dārza atvēršanai apmeklētājiem sadūšojās arī kaimiņi – Klūgu ģimene. Gleznainais dīķis, līdzenie zālāji ar krāšņumaugu dobēm un vecie koki dārzā rada plašuma un brīvības izjūtu.
Pēc pāris gadiem viņiem pievienojās dobelnieku Beņķu ģimene, kas savukārt rāda un konsultē, kā mazā piemājas teritorijā var kopā sadzīvot puķes, košumkrūmi un sakņu dārziņš.
Anita Banziņa, 08.01.2021.