Nu, kāpēc ir tā – pamalē vai turpat ceļmalā skatu torni ieraugot, nepārvarami gribas lēkt ārā no mašīnas un kāpt tuvāk mākoņiem? Kas tas par spēku, kas velk ikvienu augšā (labi, ar dažiem izņēmumiem), lai no torņa platformas pārlūkotu to, kas no zemākā skatu punkta nav saredzams?
Katram laikam sava mode
Šo torņu pievilkšanas fenomenu labi izpratuši un arī projektu līdzekļus ieguldījuši, dabas un tūrisma pārvaldītāji pēdējā laikā skatu torņus ceļ nepagurdami. Lai gūtu jel kādu priekšstatu, var ielūkoties Dabas pārvaldes mājas lapā un uzzināt, ka pašlaik Latvijā var uzkāpt vismaz 53 skatu torņos, taču šķiet, ka visi vēl nav pieminēti. Jāpiebilst, ka torņus, protams, ceļ tikai skaistākajās un augstākajās vietās, lai cilvēkiem ir ko skatīties, priecāties un smukumbildes taisīt, ar ko soctīklos palielīties. Rau, uzkāpu gan!
Saprotams, ne visi torņi ir augsti un smuki. Purvos un pie ezeriem putnu vērošanai sabūvētie vairumā ir zemi un drukni. Augstāk par trešo stāvu neuznes. Tomēr tālāk saredzēt var.
Katram laikam ir arī sava mode. Agrāk būvētajos torņos kāpšana bija un vēl dažviet ir pabailīga. Ne visi tik drosmīgi, lai, krampjaini turoties pie koka kārts, rāptos pa šauriem pakāpieniem, kas iesprausti pa vidu vertikāli saslietiem baļķiem. Tādā tornī kāpjot, galvenais ir skatīties tikai uz augšu, tikai tur. Neapšaubāmi, tagad tie ir daudz drošāki, taču joprojām netrūkst arī “pliko” torņu. No savas torņu kāpējas pieredzes kā īpaši drebelīgus notikumus atceros uzrāpšanos Siksalas tornī Teiču purvā un Krustkalnu tornī pie Krustkalnu dabas rezervātā. Drusku biedēja arī augstais Priedaines tornis Krāslavā, toties plašais skats uz Daugavas lokiem ļāva apslāpēt šausminošo domu – un kā tagad tikt lejā?
Torņu arhitektūras tēmu vēl paturpinot, jāteic, ka pēdējos gados Latvijā pamanāmi ienākusi melni oranžā mode.
Tāds ir arī nesen uzbūvētais arī Lielo Kangaru tornis – kā tāda oranži melna Kolorādo vabolīte. 33 metri uz augšu sarūk visai viegli arī gausākiem kāpējiem, jo katrā kāpņu pagrieziena platformiņā ērti soliņi, kur piesēst, elpu atvelkot. Smalks metāla pinums zem kājām ļauj salūkot to, kas dziļi lejā, liekot gan galvai nedaudz sareibt, bet no augšējās platformas labi pārskatāms nelielais Kangaru ezers un Lielkangaru purvs.
Oranži melnā mode redzama arī Cirgaļu tornī netālu no Zvārtavas, Dēliņkalna tornī pie Kornetu-Peļļu ezeriem, Kristakrūga tornī pie Teiču purva.
Smukākais, augstākais
Te nu vietā aizsākt stāstu par torņu smukumu un oriģinalitāti. Likumsakarīgi – jo interesantāks tornis, jo vairāk apmeklētāju. Priecē internetā atrastā ziņa, ka skatu torņu skaistumkonkursā par favorītu tiek uzskatīts Tērvetes tornis, dēvēts pat par torņu karali.
Oriģinālais, no apaļkoka būvētais tornis nudien iespaidīgi izskatās gan tuvumā, gan braucot pa Dobeles – Bauskas ceļu. Vēl īpašāk tas izceļas nakts tumsā. Daudzkrāsaini izgaismots, uz tumšo debesu fona tas nezinošu autobraucēju var sabiedēt kā tāds zemu lidojošs kosmiskais šķīvītis.
Tērvetes tornis ir drošs gan bērnam, gan viņu pavadošai omei, jo tā iekšpusē jūties, kā pa pils platajām kāpnēm kāpjot. Metru skaita ziņā tas varētu būt garākais Latvijā, ja mērām, tā teikt, no matu galiņiem līdz pēdām, taču labu strēķi no 39 m augstā torņa auguma aizņem tehniskā daļa. Koktēlniecības darbnīcas ēkas un baļķu krāvumus, agrofirmas “Tērvete” laukus un govju fermas var labi pārskatīt no 25 m augstās platformas. Ja ņem palīgā uz tās novietotos teleskopus, tad var arī saķīķerēt, cik tīri tērvetnieki ravē savus dārziņus, un salūkot arī “Dobeles dzirnavnieka” korpusus tālumā.
Šobrīd pats augstākais tornis meklējams Latgalē uz Lielā Liepukalna. Pats Liepukalns jau ir trešā augstākā virsotne Latvijā, bet, ja tam vēl pieskaita 34 metrus garo koka skatu torni, iznāk, ka no tā platformas varam pārlūkot apkārtni 323 metru augstumā virs jūras līmeņa.
Neesmu tur vēl pabijusi, bet jātic vien ir, ka no tā var saredzēt dižo Rāznas un citus ne tik dižos apkaimes ezerus. No stāvlaukuma līdz tornim var aiziet pa 830 metru garo taku, kas papildināta ar informācijas stendiem, atpūtas vietām un šūpolēm.
Tikai mazliet zemāks ir vēl pirms pāris gadiem par otro augstāko skatu torni nominētais tornis Jūrmalā, Dzintaru Mežaparkā.Tā platforma atrodas 33,5 m augstumā.Kāpiens pietiekami augsts, bet, tā kā torni dēvē par ģimenēm ar bērniem draudzīgu, te darīts viss, lai bailēs nedrebuļotos. Gan pakāpieni zemi, gan barjeras ierīkotas, gan 12 skatu platformas jeb balkoniņi ierīkoti, lai Jūrmalas ainavu un jūru no augšas baudītu arī tie, kas nav jaudājuši līdz pašai augšai tikt.
Jāsaka, ka situācija mainās ik gadu, jo torņu pulks arvien papildinās. Kas reiz bija augstākais, var kļūt par zemāku. Visbiežāk minētais augstuma skaitlis sevi cienošam tornim ir 27 metri.
No Latvijas saredzēt Igauniju. Un otrādi
Torņiem sevišķi bagāta ir Alūksnes puse un Dienvidigaunijas daļa tūlīt aiz robežas, tāpēc tur izveidots īpašs sešu torņu maršruts, aicinot uzkāpt Alūksnes, Dēliņkalna un Kornetu skatu torņos Latvijas pusē un tūlīt aiz valsts robežas uzceltajos Ligzdas koka, Paganamā un Lielā Munameģa skatu tornī.
Jaunākais no šiem trim ir 27 m augstais, pērn atklātais Dēliņkalna tornis. Savukārt Alūksnes skatu tornis, kas uzbūvēts Tempļakalna parkā blakus Alūksnes ezeram, ir iekļuvis Latvijas augstāko torņu pulciņā. Lai nokļūtu līdz augšējai skatu platformai, te būs jāpieveic 153 pakāpieni.
No Kornetu-Peļļu dabas liegumā uzceltā 27 m augstā torņa var izpriecāties gan par Alūksnes, gan Hanjas augstienes ainavu, gan skaidrā laikā saskatīt pašu Munameģi – Baltijas valstīs augstāko pakalnu.
Kas ir Munameģis, būs skaidrs katram latvietim, kas skatījies “Limuzīnu Jāņu krāsā”. Arī tā virsotnē jau labi senos laikos uzceltais un vēlāk pārbūvētais skatu tornis ir visai populāra obligātās apskates vieta latviešu ceļotājiem.
Taču savdabīgākais šajā torņu maršrutā būs Ligzdas koks jeb “Pesapuu” Reuges senlejā.Tas atgādina koku ar divām varenām putnu ligzdām. Te gan pēc kāpiena nevajadzētu steigties prom, bet sagaidīt tumsu, kad dažādās krāsās iezaigojas torņa stumbri, putnu ligzdas un torņa augšdaļā uzstādītā “zelta ola”.
Neparasti torņi Lietuvā
Necik tālu aiz robežas, Biržu reģionālā parka teritorijā, pie Kirkilu karsta ezeriņiem ir uzbūvēts nudien dīvainas formas tornis. Kādam tas atgādina pusmēnesi, citam – grimstošu laivu, vēl kādam šķiet līdzīgs kanoe laivai. Katrā ziņā – neparasti. Tā augstums – gandrīz 32 metri. Pirmajā stāvā ir ierīkots amfiteātris kādam jaukam pasākumam, bet no augšas – burvīgs skats uz karsta kritenēm, pildītām ar ūdeni un sauktām par Kirkilu ezeriņiem.
Gana trakam jābūt, lai mēģinātu uzkāpt Šilinišķu skatu tornī Ignalinas rajonā. Te skatu laukums ierīkots uz mobilo telekomunikāciju antenas torņa. Vietējie iedzīvotāji to tāpēc saucot arī par Bites torni. Skatu laukums te ierīkots 30,5 m augstumā no zemes, bet torņa augstums sasniedz 60 m. Skats varens, ekstrēmais kāpiens droši vien arī.
Toties pa spēkam ikvienam būs šobrīd Baltijas valstīs vēl vienīgā pastaigu taka virs koku galotnēm un skatu laukums Anīkšču mežā. Vēl pirms pāris gadiem arī latvieši autobusiem vien skrēja jaunumu skatīt, ieliekot savu artavu tā kļūšanā par vienu no apmeklētākajiem objektiem Lietuvā. Uzkāpjot vai ar liftu uzbraucot 35 m augstajā skatu platformā, vēl vairāk var priecāties par skaisto dabas panorāmu ar upi un mežu.
Bet Nemunas lokos, blakus Birštonas kūrortam, tapis visaugstākais tornis Lietuvā. Pēc izmēriem spriežot, – arī Latvijā. Savos ceļojumu plānos ierakstiet arī šo neparasto torni, no kura 45 m augstās platformas paveras krāšņs skats uz Nemunas lokiem. Īpatnējs ir pats tornis, kura metāla konstrukcija pārklāta ar lapegles paneļiem un trīsstūrveida lodziņiem, veidojot puzuriem līdzīgas formas.
Kā nopratāt, skatu torņu pasaulē viss joprojām notiek. Atliek tikai kāpt.
Teksts un foto: Anita Banziņa
