(Atskaite par ekskursiju, kas noritēja 2006. gada 3., 4., 5. un arīdzan 6. augustā)
Sāga ar ievadu, katras dienas detalizētu iztirzājumu un laimīgām beigām
Stāsts būs par to, kā 39 drosmīgi Latvijas pilsoņi (es to skaitā) četrās dienās paveica nāvīgi bīstamo un dažādām likstām pārpilno ceļu apkārt visai Igaunijai (līdzīgi kā mūsu priekšteči 80 dienās apkārt zemeslodei). Mēs braucām cauri lietiem un vējiem (pēdējās divas dienas gan cepināja saule), ieņēmām pilis, kāvāmies ar Gotlandes pirātiem un vikingiem, kurus arī veiksmīgi pievarējām, centīgi meklējām naktsmājas, kas visādi centās no mums izvairīties, kāpām augstos kalnos un nirām dziļos ūdeņos (bija viens aktīvists, kurš peldējās Jegalas ūdenskrituma pakājē). Mēs meklējām meteorītu purva vidū, lauzāmies cauri niedrājiem, lai tiktu pie Ehalkivi dižakmeņa, kā arī paveicām daudz ko citu, kas ar zelta burtiem tiks ierakstīts lielo ģeogrāfisko atklājumu vēsturē un pārstāstīts no paaudzes paaudzē.
Parasti sāgas tiek pierakstītas ilgu laiku pēc varoņdarbu paveikšanas, stāstījums tad mēdz būt apaudzis ar vēlāka laika izdomājumiem un kļuvis daudz fantastiskāks par reālajiem notikumiem. Šajā gadījumā turpretī viss tiek pierakstīts nākamajā dienā pēc pārbraukšanas un pilnībā atbilst īstenībai. Sacerēt kaut ko tādu man vienkārši būtu pietrūcis fantāzijas.
Pirmā diena – (3. augusts, ceturtdiena)
Diena bija drēgna un miglaina, brīžiem līņāja. Neskatoties uz to, mūsu grupa varonīgi šķērsoja Latvijas un Igaunijas robežu Veclaicenē un vēl varonīgāk apspieda krustnešu pretošanos līdz zobiem nocietinātajā Vastseliinas pilī.
Tad devāmies izlūkot, varbūt kādi ienaidnieki patvērušies Piusas smilšu alās. Tieši šeit arī mūs gaidīja pirmie pārbaudījumi.
Nezinu, kurš ir tas ļaundaris, kas uzbūvēja Viru-Pleskavas dzelzceļa līniju tieši tur, kur mums jābrauc uz alām. Dzelzceļa līnija šķērso mūsu ceļu, veidojot 3,2 m augstu (zīme!) viaduktu (tautā to mēdz saukt arī par tiltu). Es pajautāju mūsu šoferim Sergejam, vai tiksim? Viņš, alkstot varoņdarbus, izdvesa – mēģināsim! Es izkāpu no busa, Sergejs nolaida gaisa spilvenus (autobuss it kā notupās uz ceļiem) un brauca. Autobusa priekša ar pietiekamu rezervi izgāja zem viadukta. Toties mašīnas aizmugure iesprūda: pakaļējais spilvens nebija pietiekoši nolaidies.
Mums ar Sergeju uzreiz steidzās palīgā vairāki spēcīgi vīri: to starpā Rolands, Aldis un Andis. (Vēlams iegaumēt šos vārdus, viņi būs šīs sāgas galvenie varoņi.)
Ar zobiem un nagiem centāmies pataisīt viaduktu augstāku. Tad bija doma norakt ceļu, bet izrādījās, ka lāpstas nevienam līdzi nav. Tad nolēmu grupu vest uz alām, bet Sergejs solījās tikt galā pats, ko viņš arī paveica, gods viņam un slava! Līda zem autobusa, skrūvēja un riktēja – piespieda tā monstra aizmugurei nolaisties.
Otrais pārsteigums mūs gaidīja, kā saka, neatejot no kases: alas bija slēgtas, ieejai priekšā sarkans bomis ar uzrakstu: „Iekšā nelīst! Nāvējoši bīstami dzīvībai!!!”. Tie, kas bija gatavi gaišo ideālu vārdā zaudēt dzīvību, bez manas ziņas ielavījās tur iekšā un nobildējās. Ar pārējiem mēs gājām noskaidrot misēkļa iemeslu. Mežā virs alām atradām milzīgu krāteri, tur pat varēja redzēt spraugas uz pazemes valstību. Spilgtu skatu veidoja bedrē sagāzušās priedes. Rezumējums: mākslīgās alas, kas veidotas smilšu ieguvei jau pirms kāda krietna laiciņa, nu beidzot bija iebrukušas. Ceru, ka tur apakšā neguļ neviens tūrists…
Kad atgriezāmies, autobuss ar nedaudz apskādētu jumtu bija dabūts ārā no dzelzceļapakšas un pēc neilgas pauzes (tauta uzkoda sviestmaizes, Sergejs mazgāja busu) devāmies tālāk.
Pie Ilumetsas meteorīta krātera čumēja velnu bars. Bet, ieraudzījuši mūsu iespaidīgo pulku un labo ekipējumu (visiem bija līdzi nāvīgie ieroči – lietussargi, avangardā soļoja lietusmēteļu bruņās iekaltie drosmīgākie kareivji), velni kapitulēja.
Nākamais šīsdienas pārsteigums mūs gaidīja pie Lielā Munameģa: tik daudz tautas te vēl nebija redzēts. Gar ceļu mašīnas līdz apvārsnim. Izrādās: igauņi te sarīkojuši brīvdabas izrādi par saviem mežabrāļiem.
Filozofiska atkāpe:
Laikam tas zīmīgi, bet, kur tik mēs braucām, visur mūs sagaidīja ar mūziku un ziediem. Te par godu mūsu atbraukšanai teātris, Narvas pils pagalmā klāja galdus un taisījās svinēt Enerģētiķu dienu, pie Tolses pilsdrupām noritēja pirātu viesības, bet Kesmu pussalā dzīroja vikingi. Visu šo pārsteigumu pārbagātība man liek domāt par kādu īpašu zvaigžņu stāvokli, kuru sakrālo jēgu varētu izskaidrot astroloģijas mistērijā iesvētītie. Un kā mistiska zīme man šķita tas, ka pēc tam, kad biju pārdomājis, kādos tad ascendentos atrodas Marss un kāds aspekts Jupiteram, Tallinā, Katrīnas pasāžā, ieraudzīju uz sienas uzrakstu Albertus Magnus, 1223. Nespēju aptvert vēl līdz šim, kādā sakarā tur pieminēts viens no visu laiku izcilākajiem astrologiem un mistiķiem.
Bet ar brīnišķīgo skatu no L. Munameģa torņa (mākoņi bija paspējuši izklīst un spīdēja saule) šī diena vēl nebija galā. Vēl vajadzēja sameklēt mums paredzēto viesu namu pie Reuges.
Viesu nams ar mistisko apzīmējumu “Kiidi” uz kartes bija saskatāms skaidri, bet kā pie tā piebraukt? Ņemot vērā, ka igauņi ir visai naski uz ceļazīmju uzstādīšanu (ir pat norādes uz tādiem objektiem, kur nu galīgi nav ko redzēt), tad nu tas, ka uz Kiidi nekur nekādas norādes nebija, varēja liecināt tikai par vienu: esam nokļuvuši apburtajā mežā. Meža dzīlēs mītošais ļaunais burvis kāro mūsu autobusu un alkst pēc mūsu dzīvībām, skan biedējoši ūpju kliedzieni, visi vadātāji mūs māna ar maldugunīm…
Īstenībā jau nekā traģiska nebija. Laiks gan strauji tuvojās desmitiem vakarā, un pasauli pārņēma krēsla. Koki sāka mest miglainas ēnas, bet mēs braucām un braucām… Sergejs bija uzlicis videokaseti ar smieklīgām multenēm (protams, maksimāli sadistiskām, citādi par ko gan citu varētu smieties?). Es, pielietojot visdažādākās kartes, deduktīvo metodi, iedzimto intuīciju, kā arī pa ceļam izprašņājot aborigēnus, tomēr atradu ceļu līdz mūsu viesu namam. Tas atrodas gleznainā vietā simtjūdžu meža vidū, kur apkārt pakalni un ezeri.
Šeit mani gaidīja smagais pārbaudījums: bija jāizvieto tūristus pa istabiņām. Pārsvarā ļaudis dodas ekskursijās pa divi, un viņiem ir pilnīgi dabiska tieksme pēc divvietīgām istabām. Vēl bija vairākas ģimenes, kas gribēja būt vienā istabā trijatā. Fantastiskā kārtā gadījās piecu cilvēku grupiņa. Vietu bija daudz, bet: 5 divvietīgās, 4 trīsvietīgās, tad vairākas sešvietīgās, tad astoņvietīga, tad divpadsmitvietīga istaba. Atzīšos, ka ar matemātiku man ir visai švaki, sevišķi, ja apkārt ir 39 gulēt griboši cilvēki, turklāt šo gulēšanu katrs iedomājas pa savam. Lai aprakstītu pūles, ko man nācās pielikt, lai visi tiktu pie guļamvietām, būtu nepieciešamas kādas 39 lappuses. Rezultātā tomēr vietas pietika visiem (šoferis Sergejs gan nolēma nakšņot autobusā, viņam neviena cita vieta nešķita gana laba). Ļaudis tika izvietoti vismaz četrās ēkās, vismaz no kurām divas atradās vismaz puskilometru no pārējām. Te jāņem vērā, ka katrai vietai ir sava specifika un vietējais kolorīts. Igaunija (un jo sevišķi Kiidi viesu nams) nav izņēmums. Izvietošana un visu blakusproblēmu risināšana ievilkās uz ~ stundu. Pa to laiku uzzināju, ka vienā no mājiņām viss eleganti izrotāts ar zirnekļu tīkliem un pārklāts ar simtgadīgu putekļu kārtu.
Tai laikā, kad lielākā daļa nometnes iedzīvotāju pēc sīvajām kaujām un neskaitāmajām uzvarām bija nogurusi un devās pie miera, izkristalizējās viena kompānija, kurai gribējās “kulturālu atpūtu” – tika kurināts grils (iedomājamies, kā drošsirdīgie kareivji pēc smagās cīņu un pārgājienu dienas uz iesma cep vērsi), vērtas vaļā alus mucas. Kompānijas kodolu veidoja Rolands, Aldis un Andis, kā arī šoferis Sergejs. Neiztika arī bez daiļajām dāmām. Brīnišķīga kompānija! Nebūtu es tik pārguris, arī pievienotos viņiem. Valdīja vispārējā optimisma atmosfēra, un jautrība sita augstu vilni. No viesu nama saimnieces viņi dabūja mūzikas centru. Tad, kad mūzika skanēja pāri kalniem un mežiem un kad man dažas kundzes izteica vēlmi pēc naktsmiera, gāju pie tusētājiem ar mērķi padarīt pasākumu klusāku, taču man aizrādīja, ka pēc visiem likumiem klusumam jābūt no 23.00, bet tagad ir tikai 22.45, un vispār – tie ir cilvēktiesību pārkāpumi, ka es neļauju mūzikai skanēt tā, ka tās ritmā dejo bērzi un priedes līdz pat Tartu pilsētai. Pēc sarežģītām diplomātiskajām pārrunām mūziku man izdevās nogriezt. Kad biju tikko iemidzis, tā sāka skanēt atkal. Cēlos augšā un gāju pie brašās kompānijas. „Mēs jau neko, re ku šoferis ieslēdza”. Skaidrā krievu mēlē ieskaidroju Sergejam, ka vajag klusumu (latviski viņš ne tikai neprot runāt, bet arī ne vārda nesaprot).
Cik saprotu, dzīres turpinājās arī bez mūzikas. Redzot, kādā stāvoklī alus ietekmē ir Sergejs, pārdomāju variantus, kur rīt ņemt citu šoferi, ja šis nebūs darba kārtībā. Taču no rīta ar viņu viss bija pilnīgā kārtībā. Gods godam – visa ceļojuma laikā viņš ar autobusa vadīšanu tika galā teicami. Pēdējā dienā, kad autobuss tehnisku iemeslu dēļ brauca arvien lēnāk, dzirdēju ģeniālu domu: tas tāpēc, ka šoferis trīs dienas atpakaļ dzēris alu. Protams, viņa kļūda bija tā, ka viņš bez jebkādas kautrēšanās dzēra tūristu acu priekšā. Es gan zinu – ja šoferis 23.00 ir izdzēris pāris alus, tad 8.00 viņš (vairumā gadījumu) ir spējīgs pilnīgi normāli braukt. Es arī ļoti labi saprotu tos, kam tādas pieredzes nav, – viņiem šāda būšana var uzdzīt stresu. Pēdējā dienā mani sasniedza ziņa, ka vienam tūristam pašu spilgtāko iespaidu priekšgalā bija, “kā šoferis piedzērās un tad mazgāja autobusu”. Es šo izrādi diemžēl nogulēju, tāpēc detaļas atreferēt nevaru.
Bet tad tomēr pienāca rīts.
Otrā diena (4. augusts, piektdiena)
Šī diena iegāja vēsturē kā Lielo Kavējumu Diena. Sākotnējais aprēķins bija šāds: braucam uz Tartu, pēc tam 15.00 esam Kuremē klosterī, tad ~17.30 esam Narvas pilī, jo tur laiž iekšā līdz 18.00.
Taču Viņa Augstība Liktenis visu izkārtoja citādāk. No Kiidi izbraucām nevis, kā biju plānojis, 8.00, bet 8.30 – kāds kaut ko atkal kaut kur bija aizmirsis, cits aizgulējies. Bet tas būtu mazākais. Jautrība sākās pēc tam, kad bijām izstaigājuši Tartu un arīdzan labi papusdienojuši un pirms 14.00 sēdāmies busā, lai brauktu.
Zirgs bija nosprādzis… Ļaunie troļļi bija nosēdinājuši akumulatoru. Bet stāvoklis nebija bezcerīgs – kādas labās fejas tomēr bija par mums parūpējušās, un tepat blakus stāvēja vēl divi autobusi no Latvijas. Tika sasaukta šoferu zinātniskā konference, atrasti vajadzīgie buramvārdi, no blakus autobusa izņemts akumulators, pievienots pie mūsējā, un pēc nepilnas stundas spēkratu izdevās atdzīvināt. Protams, pa to laiku daļa grupas jau bija devusies pēc kāda 12-tā saldējuma, bet arī viņus visus izdevās drīzumā savākt.
Atkal uzspīdēja saule, mums pūta labs ceļavējš. Buras atmirdzēja viļņos, un mūsu kuģis droši traucās pa nosprausto fārvateri ar 20 mezglu ātrumu. Bija jānobrauc gar Peipusa ezera rietumu krastu un jāparāda ļaudīm, kā šis dabas brīnums izskatās. Bet…
Pie Mustvē biju noskaņojies, ka tūlīt labajā pusē zaigos neaptveramie ezera ūdeņi, bet ļaunā burvja mudinātie igauņi tieši šeit un tieši tagad veica ceļa remontu. Melnas bultiņas uz dzeltena fona norādīja virzienu, kur mums jāapbrauc ienaidnieku ieņemtās teritorijas. Es aizrautīgi stāstīju tūristiem par Peipusa ezeru un skatījos, kur tad beidzot parādīsies ūdens. Pēc kāda laika man radās aizdomas, ka kaut kas nav labi. Bažīgi pētīju apkārtni – vietvārdu šiltes, ģeogrāfiskos objektus un citas pazīmes, kas ļautu saorientēties laikā un telpā. Rēķināju mūsu atrašanās vietu pēc saules un zvaigžņu stāvokļa, pētīju floras un faunas paraugus un daudz ko citu, lai tiktu skaidrībā, kurā zemeslodes nostūrī esam nonākuši. Izrādījās, ka ceļu remonta norādes mūs aizsūtījušas ar lielu līkumu apkārt ezeram, un tagad mēs dodamiem arvien tālāk uz rietumiem. Laikam jau mūsdienu civilizētajam cilvēkam maz ko izsaka tādi nosaukumi kā Ulvi, Avinurme un Tudulinna. Tie visi ir apdzīvoto vietu apzīmējumi maz apgūtajās vietās mežonīgajos rietumos.
Kad izbraucām cauri Maetsma, sapratu, ka, lai tiktu līdz ezera krastam, jāmet grandiozs līkums pa zemes ceļiem. Ņemot vērā līdzšinējo neparedzētu šķēršļu daudzumu, zinot, ka ļaunais burvis mums sarīkos arvien jaunas likstas, lai tik mēs netiktu pie Peipusa, rēķināju, ka ceļš līdz turienei varētu aizņemt vairākas dienas. Bet manī vēl nebija mirusi naivā cerība līdz 18.00 ieņemt Narvas cietoksni. Peipuss krieviski saucas Чудское озеро, kas nepārprotami liecina par šīs vietas vistiešāko saistību ar maģiskajiem spēkiem.
Es pieņēmu riskanto lēmumu: nebraukt uz ezeru. Laikam jau visi svētie stāvēja man klāt: mani par to nenolinčoja. Zinu – ja objekts iekļauts programmā, bet es to cilvēkiem neparādu, mani var gaidīt sadedzināšana uz sārta. Šajā gadījumā gan visi mani ceļabiedri redzēja, ka pie mūsu likstām vairāk vainojami igauņi ar saviem ceļa remontiem nekā es.
Arī pirms Kuremē klostera mums piemetās vadātājs: vajadzīgajā vietā norādes nebija un arī pēc kartes neizdevās novaktēt īsto pagriezienu. Te nu ir pavisam skaidra lieta: visi elles spēki centās iztraucēt mūs sasniegt svēto vieto. Taču mūsu svētceļnieku pulks bija garīgi spēcīgāks, un mēs tikām līdz klosterim. Tur saņēmām svētību un smēlāmies gara spēku no brīnišķīgās gaisotnes. Šī svētība mums ļoti palīdzēja. Esmu pārliecināts, ka bez tās mēs dzīvi un veseli līdz mājām nenonāktu. Kaut arī pēc tam mūs gaidīja daudz pārbaudījumu, tas nav nekas salīdzinājumā ar tām šausmām, kas mums draudētu bez svēto māsu aizlūguma.
Jau pa ceļam uz klosteri man kļuva skaidrs, ka uz Narvu mēs šodien nu nekā nepaspējam – reaktīvās lidmašīnas diemžēl līdzi nebija. Tad nu ļāvu visiem mieru, un klosterī baudījām svētlaimi līdz pat 19.00.
No turienes devāmies tālu uz ziemeļiem, līdz pat pašai Baltijas jūrai. Tur aplūkojām Ontikas stāvkrastu (augstākais Igaunijā, 52 m augsts) un Valastes ūdenskritumu (arī augstākais Igaunijā – 27 m).
Manos pierakstos skaidri bija atzīmēts, ka nakšņošana notiks Narva-Jesu kūrortā (arī jūras krastā) viesnīcā „Mereranna”, stundas brauciena attālumā uz austrumiem no minētajiem objektiem. Turp mēs nokļuvām 21.00. Tika nolemts, ka sākumā visi kopā atrodam pārtikas veikalu, tad dodamies uz naktsmājām.
Tālāk notikumi risinājās šādi:
- 21.30: esam pie viesnīcas „Mereranna”;
- 21.31: es lūdzu visiem pagaidīt autobusā un dodos izlūkgājienā;
- 21.32.30: recepcijā tantiņa skatās uz mani AR ĻOTI LIELĀM ACĪM: nekas nav rezervēts un vispār vietu NAV;
- 21.33: es notraušu sviedrus no pieres un dodos uz autobusu;
- 21.34: pārdomādams visu savu līdzšinējo dzīvi, kā arī nākotnes perspektīvas, atgriežos autobusā; nevienam neko nesaku, bet sāku meklēt vaučeri (tas ir vienošanās dokuments par apmaksu);
- 21.35: atrodu vaučeri, uz tā skaidri un gaiši stāv rakstīts: Narva, hostel “Lell”. Vēl joprojām turu visus biedējošā neziņā, pats sameklēju kādā no saviem bukletiem minētā hosteļa numuru; zvanu: ak – brīnums! Mūs tur patiešām gaida! Tur vietas ir rezervētas, un tas ir tikai 15 km no mūsu pašreizējās atrašanās vietas.
Pārstāstu grupai svaigākās ziņas. Visi jau ir pieraduši pie brīnumiem un šo triku nu jau uztver kā cirka izrādi. Es atkal palieku dzīvs (mani nenolinčo), un mēs dodamies uz Narvu.
Trešā diena (5. augusts, sestdiena)
Pamostoties pirmā doma: kādi būs pārsteigumi šodien? Jāgaida nav: uzreiz man pie durvīm klauvē šoferis Sergejs un ziņo, ka autobuss pa nakti ir uzlauzts un izlaupīts. Viņam nozagts viens no diviem videomagnetofoniem ( likteņa ironija – tieši tas, kas bija nodedzis). Tūristi uz nakti bija atstājuši autobusā kaut kādas drēbes, un nu to vairs nebija. Uzreiz pret mani pavērsās pārdesmit šķēpu, es gandrīz vai tiku ar tiem piesists pie hosteļa sienas. Kāpēc neesmu brīdinājis, ka no autobusa pa nakti visas mantas jāizvāc???
Tāpēc ka:
- šī ir pirmā reize ekskursiju vadītāja prakses septiņos gados, kad autobuss tiek uzlauzts;
- parasti visi tāpat vienmēr visu paņem no autobusa un nes uz numuriem.
Fantastiskā kārtā es atkal palieku dzīvs. Tas ir tik brīnišķīgi, ka gavilēju un izbaudu katra nodzīvotā mirkļa neatkārtojamo skaistumu.
Narva ir īpaša vieta. Atrodas tieši uz robežas ar Krieviju, robeža iet pa Narvas upi, tās abos krastos vareni cietokšņi: šaipus dāņu, vēlāk vāciešu būvētais Hermaņa cietoksnis, turpat pāri upei – krievu Ivangorodas cietoksnis. Vēl tāds fakts, ka no 75 tūkstošiem Narvas iedzīvotāju tikai 3% ir igauņi.
Pēc brokastīm piebraucam pie Narvas ūdenskrātuves, tad 10.00 dodamies uz muzeju Hermaņa cietoksnī. To, ka mūs te kā cēlos atbrīvotājus sagaidīja ar mūziku, pieminēju jau sākumā.
Tālāk ceļā, nu jau uz rietumiem, devāmies 11.30. Bija skaidrs, ka, pateicoties vakardienas iekavējumiem, diena būs gara un saspringta. Kāpām pelnu kalnos (bildē redz kā pēc tiem izskatījās mūsu kājas), bridām cauri purviem, lai sameklētu niedrēs ieaugušo Ehalkivi dižakmeni (esot lielākais Baltijā, 7 m augsts, apkārtmērs tuvu pie 50 m).
Iztriecām līdz zobiem apbruņotos pirātus no Tolses pils jūras krastā. Īstenībā tur kaut kāda krievu kompānija bija sarīkojusi tematisko tusiņu ar pārģērbšanos par pirātiem, un, lai mēs viņiem netraucējam, mūs lūdza iet skatīt pilsdrupas no otras puses un šoreiz neprasīja ieejas maksu. Protams, daži no mūsu aktīvistiem paspēja satusēt ar pirātiem, un jautrība neizpalika.
Tad bija pastaiga pa skaisto Palmses muižas parku, vēl pēc tam – pārgājiens līdz Kesmu pussalas galam. Tur atkal jautrība: igauņi, pārģērbušies vikingu drēbēs, rīkoja nometni par šo tēmu. No šīs pastaigas pārradāmies autobusā 21.20. Vēl priekšā bija Jāņa-Toma akmens un tālais ceļš līdz viesnīcai Tallinā.
Jāpiezīmē, ka autobusā nepārtraukti radās visādas baumas. Progresīvākā jaunatne ziņoja, ka mums piebiedrojies Harijs Poters. (Es pats viņu nesatiku, tāpēc galvot nevaru, bet arī apstrīdēt neņemos, jo pārāk daudz visa kā prātam netverama bija noticis pa šīm dienām.) Savukārt, Kesmu zemesraga galā esot redzēta nāra (man gan aizdomas, ka tur vienkārši tā veiksmīgi bija uz akmens apgulusies mūsu trīspadsmitgadīgā daiļava Estere).
Tuvākās pusstundas laikā man gluži nemanot virs galvas bija sabiezējuši melni mākoņi…
Te jāstāsta priekšvēsture, kas saistīta ar dažiem spilgtiem mūsu kolektīva pārstāvjiem. Autobusam pašā vidū sēdēja ļoti izteiksmīga kompānija, kuras visievērojamākie pārstāvji bija jau minētie Rolands un Aldis.
Tematiska atkāpe:
Rolands ir apjomīgs, precīzāk sakot, viņš vienkārši ir LIELS. Tāpat arī Aldis – kaut arī krietni jaunāks par Rolandu, bet arī LIELS. Viņi atbalsta Igaunijas alus ražošanas nozari. Trešās dienas vidū mani sasniedza ziņas, ka viņi patērē vidēji 15 divlitrīgas alus pudeles dienā (katrs). Ar piebildi: tas ir tikai tas, ko apkārtējie redzēja. Man gan ir pamatotas aizdomas, ka cipars ir krietni pārspīlēts, bet hronista amats man liek pieturēties pie faktiem, un fakts ir tāds, ka tieši šādu skaitli man ziņoja neatkarīgie novērotāji.
Viņiem ir jautri. Viņi smejas. Brīžiem visai skaļi.
Viņi ir visnotaļ jauki un sirsnīgi cilvēki. Ja nebūtu tik jauki, es jau krietni vien agrāk būtu darījis galu tai žūpošanai. Bet nu redzēju, ka pulciņš lielā mērā izklaidē visus pārējos (tātad daļēji veic arī manus pienākumus), un, tā kā man neviens nesūdzējās, ļāvu notikumiem notikt.
Rolands mēdza šķaudīt. Tas bija līdzīgi pērkona dārdiem. Viss autobuss nodrebēja, un visus tā iemītniekus pārņēma godbijīgas trīsas. Šķaudīšana bija tik ļoti fundamentāla, ka neviļus nāca prātā klasika: epizode, kā tīģerītis iešķaudīja upē ēzelīti I-ā. Tad nu iztēle zīmēja ainu, kā no šī šķaudījiena mūsu autobuss aizlido un, eleganti kūleņodams, iekrīt, nu, piemēram, Peipusā vai varbūt Baltijas jūras Somu līcī.
Kā Rolands skrien! Tas ir vienkārši balets! Turklāt, ja vēl ir kāds šķērslis (piemēram, kāda sētiņa), tad nu vispār šedevrs!
Kompānijas neiztrūkstoša sastāvdaļa bija Rolanda meita Sintija. Nemanīju, ka viņa būtu dzērusi, un vispār uzvedās visnotaļ rāmi. Taču, tā kā viņa parasti bija kopā ar Rolandu un Aldi, tad viņi tika iesaukti par Svēto Trijotni. Viņiem bija raksturīga nemanāma nozušana no pārējā kolektīva un došanās pa saviem neizdibināmajiem ceļiem (piemēram, uz veikalu pēc alus). Taču brīnumainā kārtā viņiem piemita talants vienmēr laikā atkal uzrasties, un viņu dēļ nekādas aizkavēšanās nenotika. Te patiesības labad jāpiebilst, ka bija samērā daudz gadījumu, kad viņi visi tomēr nāca kopā ar grupu, bet, kā man tika vēlāk ziņots, staigājot savus ceļus, apskatīja arī daudz ko tādu, ko pārējie neredzēja, tātad, attiecīgi, paplašināja sev ekskursijas repertuāru.
Vēl tusētāju kompānijai ik pa brīdim pievienojās Aldis un Evija (cerams, ka vārdus esmu iegaumējis pareizi), kā arī Ērika, kuras dēls Arvils bija otras kompānijas (vecumā no 9 līdz 14 gadiem) neiztrūkstoša sastāvdaļa.
Vārdu sakot, dzīve ritēja plašā straumē, jautrība sita augstu vilni. Kāds no kompānijas nobļāvās: “Skaļāk mūziku!”, un Sergejs arī pagrieza skaļāk. Tad gan kāda no kundzēm man ziņoja, ka par skaļu; es pagriezu klusāk, un tā (nepārtraukti) tas turpinājās.
Tad nu trešās dienas vakarā pavisam negaidīti izrādījās, ka ir nobriedis interešu konflikts: vieni grib skaļu jautrību, citi – mierīgu un sapņainu atpūšanos. Un te es sāku laipot pa šauro taciņu starp krustugunīm. Taciņai abās pusēs zaigoja bezdibeņi, centos nepaklupt un neiekrist nevienā no tiem. Vienubrīd uz mani no abām nometnēm vērās asinskāras acis, tika atvāzti ilkņi, karstā elpa liecināja par nodomiem mani saplosīt.
Man pienāca ziņa, ka ir par skaļu. Autobusā bija samērā daudz dāmu, kas gribēja atpūsties (Mierīgās Dāmas: MD). Es devos pie Tusētājiem (T) un paskaidroju situāciju. Viņi nesaprata, par ko iet runa (traucēja izdzertais alkohola daudzums / viņi negribēja saprast).
- MD: galva sāp no visa tā trokšņa.
- T: kas par īdēšanu, lai tās pensionāres sēž mājās, ja viņām vajag mieru!
- MD: dažu cilvēku dēļ, kam patīk skaļa mūzika un gribas bļaustīties, cieš viss autobuss!
- T: braukt bez mūzikas? A tu padomā par šoferi! A tu pats esi kādreiz tālus gabalus braucis pie stūres? Ja nu Sergejs aizmigs: mums visiem ….!
(Neapstrīdams arguments. Šoferis šodien jau ir stipri pārstrādājis paredzētās stundas, viņam nav viegli, piekrītu. Bet: Sergej, tu taču izturēsi! Tu taču esi īsts varonis! Tu to dabūsi gatavu, tu mūs aizvedīsi līdz viesnīcai!)
- MD: ceļojuma programmā mūzika vispār nebija paredzēta, tāpēc, lūdzu, lai ir klusums!
- (arī neapstrīdams arguments)
- T: ko tur viņas atkal kunkst! A viņas nemaz nezin, ka mēs palīdzējām šoferim mainīt autobusa siksnu, kas bija nokritusi. Nebūtu mēs palīdzējuši, vispār neviens nekur nebrauktu!
Un tā tālāk…
Lai slavēts Dievs, ka visā autobusā nebija neviena patiešām kašķīga cilvēka! Visi mīļi un brīnišķīgi ļaudis. Citādi mani būtu noslaktējuši, sadalījuši gabalos un nometuši maitasputniem apēšanai; atstājuši turpat pa ceļam Rebalas senkapos – bronzas laikmeta ļautiņu pīšļiem par kompāniju. Bet tā nenotika: esmu dzīvs un vesels vēl šobaltdien. Mani pat pa visām četrām dienām ne reizi nepiekāva!
Taču: kad ir kāds interešu konflikts, pa kādām paslēptām spraugām no cilvēkiem ārā spraucas dziļi paslēpušās ne-tās-labākās rakstura īpašības.
Kaut kā man tomēr izdevās izlaipot, palikt dzīvam un pat (drusku) samierināt pretinieku armijas.
Viesnīca „Stroomi” Tallinā. Pulkstenis 23.45. Pilna recepcija ar kaut kādiem itāļiem, kuriem, kā izrādās, vietas nepietiek. Man liek gaidīt, cilvēki autobusā kļūst manāmi nepacietīgi.
Divi trīsvietīgi numuri, pārējie divvietīgi. Ir vismaz piecas kompānijas, kurām vajag trīsvietīgo numuru. Rezultātā viena ģimene ir pagalam apvainojusies, ka viņiem tiek dots divvietīgs, nevis trīsvietīgs – grib būt visi kopā. Arī Rolands, Aldis un Sintija ir noskaņojušies būt vienā numuriņā. Man nākas no sava numuriņa ceturtajā stāvā nest šiem brīvās vietas matraci ar gultasveļu uz otro stāvu. Ar stāviem var būt arī otrādi; visādā ziņā bija otrais stāvs un bija arī ceturtais. Nākamā dienā man tika demonstrētas fotogrāfijas, kā Aldis ir gulējis viesnīcas koridorā.
Ceturtā (izšķirošā, jo pēdējā) diena (6. augusts, SVĒTDIENA)
No paša rīta vēl pirms brokastīm pasaucu malā Rolandu un Aldi un palūdzu šodien iztikt bez alkohola. Cerības, ka viņi mani ņems vērā, nebija lielas, taču, ja jau brīnumaini, tad līdz galam: visu pēdējo dienu autobusā valda relatīvs miers. (Man gan ir aizdomas, ka tam par iemeslu bija vairāk tas, ka viņi vienkārši nebija spējīgi vairāk izdzert.)
Atpakaļceļā progresīvā jaunatne (divas 9-gadīgas meitenes, divas 13-gadīgas, tad vēl pāris līdzīga vecuma puišeļi) pakāpeniski pārvācās uz priekšu, kur pirms tam sēdēju es, un brīžiem tur atradās 5-6 cilvēki (tātad vidēji 2 slāņos). Viņi vadīja pa autobusu klejojošo spēli “klusie telefoni” un veidoja jautrības centru priekšā. Vienubrīd bija tā, ka tur bija omulīgi iekārtojušās Danute un Estere, viņām pa vidu Arvils; abas meitenes viņam apķērušās ap kaklu un visi trīs bezgala apmierināti ar dzīvi. Tad deviņgadīgās Annija un Katrīna šiem klēpī (pastaigu laikā viņas parasti abas ieķērās man rokās, katra savā pusē vai arī abas vienlaicīgi vienā, un kontrolēja, kurp dodos un ko daru). Jautri!
Paralēli tam autobusa vidū noritēja kāršu spēles. Es viņus brīdināju: lai nu kā, bet autobusu paspēlēt nedrīkstat! Taču laikam jau viņi šo prasību neievēroja: līdz galam ar šo busu mēs netikām…
Pēc Varbolas pilskalna apskates devāmies jau nu konkrēti dzimtenes virzienā. Pēc maniem aprēķiniem, mums būtu bijis jānokļūst Rīgas centrā 21.30.
Pie Pērnavas pamanīju, ka mēs konsekventi virzāmies uz priekšu ar ātrumu 70 km/h. Sergejs paziņoja, ka ātrāk autobuss nevelk. Viss jau būtu labi, bet astoņi cilvēki bija no Liepājas, un viņiem 22.15 bija pēdējais mikriņš. Vēl bija vismaz 5 cilvēki no Cēsīm, kuriem situācija bija līdzīga. Man kļuva nedaudz neomulīgi. Piestājām kādā benzīntankā pirms robežas, tur Sergejs centās kaut ko darīt lietas labā (izjauca pusi autobusa, noķēpājās līdz ausīm ar mašīneļļu), bet – nekā. Drīz pēc robežas šķērsošanas Ikla / Ainaži robežkontroles punktā, mūsu spēkrats pārorientējās uz ātrumu 50 km/h. Tad jau pavisam skaidri apzinājos, ka mākoņi virs manas galvas atkal sabiezē.
Kuremē klosterī mūķene stāstīja, ka ceļinieku aizbildnis Sv. Nikolajs palīdzot praktiski visiem un visās situācijās. Es tad nopirku svētbildi ar viņa attēlu, un tagad man tā ir somā. Laikam tad šis svētais par mums arī rūpējās.
Kad mūs apdzina kārtējais (nu jau kāds septītais pēc skaita) autobuss, Sergejs mirkšķināja un pīpināja, un tas pieturēja. Liels, skaists, balts autobuss. No tā izkāpa smaidīgs ūsains vīrs baltā kreklā un ar šlipsi. Noklausījies mūsu bēdu stāstu maksimāli saīsinātā rezumējumā, teica: „Labi, sēdieties, tikai ātri un galvenais – lai nav piegružots, man rīt atkal jāved ārzemniekus”. Šo jauko cilvēku sauc Valdis, vēl tur bija meitene Marta, kas nupat bija izvadājusi ekskursiju itāļiem. Itāļi veiksmīgi tikuši atstāti Tallinā, un tagad ekipāža devās mājup uz Rīgu. Protams, viena meitene no mūsu grupas izrādījās Martas draudzene; jautrība turpinājās nu jau jaunajā autobusā, turklāt ar lielāku ātrumu – tuvu pie 100 km/h.
Cēsniekus izlaidām Berģos, bet liepājnieki tika nogādāti autoostā 22.16 – precīzi uz mikriņa atiešanas laiku.
Valdis saņēma 20 latus un arī palika apmierināts.
Ceru, ka Sergejs arī lepnā vienatnē veiksmīgi sasniedza Rīgu un netika pa ceļam troļļu apēsts.
Jau vēlāk Sintija man atrakstīja ko tādu, par ko brauciena laikā pat nenojautu. Kamēr mēs staigājām pa Kuremē klosteri, gan Sergejs, gan Svētā Trijotne tusēja pa autobusu, un viņiem radusies ideja nozagt un paņemt līdzi mūķeni. Visu mājupceļu ļaudis ķiķināja, ka mūķene atrodas busa bagāžas nodalījumā, attiecīgi: Sergejs, mājup braucot, neesot bijis viens.
Vēl pietiekoši prozaisks ir autobusa palēninātās braukšanas iemesls (arī uzzināju vēlāk): vienkārši bija beigusies degviela.
Ar cieņu
Paulis fon Stars
Hronika tapusi 2006. gadā no 7. augusta pulksten 22.30 līdz 8. augusta pulksten 13.53. ar nelielu pārtraukumu gulēšanai.
