Lietuvas pierobežas pilsētiņa Žagare nav tikai vieta, uz kurieni padomju laikos naski braucām pēc desām. Jāatzīst, ka žagarnieki tolaik nepavisam nebija priecīgi, kad Latvijas “desinieku” kārtējā komanda ievēlās bodē. Šajos laikos bez bēdu var šopingot “Norfā” vai “Žirnī”, pietiks visiem. Latvijas pierobežas iedzīvotāju tā arī dara, dažu labu mantu lētāku atrazdami. Šoreiz iztiksim bez bodēm Ticiet man un daudziem citiem pieredzējušiem ceļotājiem, blogeriem un gidiem, kuri ir atzinuši, – Žagare nav tikai bodītes. Žagare ir brīnumu pilna maza pilsētiņa, kas spēj pārsteigt par rūdītus tūristus.
Tā ir slavena ar savien ķiršiem un ar plašu atvēzienu svinēto Ķiršu festivālu, ar daudzveidīgajiem putnubiedēkļiem, ar zirgaudzētavu un hipodromu, ar Raktes un Žvelgaiču pilskalniem, ar dīvaino katlu mājiņu, ar iespaidīgo Svētes upes ūdenskritumu, ar ebreju kapsētām un senām baznīcām, ar netālo Mūsas tīreļa izziņas taku, kas ir garākā koka laipa Lietuvā…
Vispār – piekusu, šo uzskaitot, bet tas vēl nav viss. Šoreiz par Žagari dubļu, lietus un sala laikā, kad vairāk gribas pievērsties iekštelpu nodarbēm un daudzi izmisīgi prāto, ko darīt. Tad tieši īstajā laikā un vietā būs atjaunotā un apmeklētājiem atvērtā Žagares muiža. Uzreiz pasaku, ka īpaši interesanti te būs medniekiem un vēstures cienītājiem.
Visapkārt iespaidīgajai rezidencei – Žagares muižas parks, kuru dēvā par vienu no krāšņākajiem un arhitektūras ziņā interesantākajiem parkiem Lietuvā. Noteikti kādā jaukā dienā, kad viss būs sazaļojis, būs jāiziet dendroloģiskā taka vai vienkārši tāpat jāpastaigājas, raugot atpazīt kādu no vēl 100 saglabājušies augu retumiem.
Bet nu dosimies muižas kungu mājā iekšā! Vērienīgajā trīsstāvu ēkā pēc pamatīgās rekonstrukcijas ir izvietojusies Žagares reģionālā parka direkcija. Tās darbiniekiem ir savi darba kabineti otrajā stāvā, bet pirmais, trešais un daļēji arī otrais stāvs ir atvēlēts apmeklētājiem.
Lai darītu zināmu kaut nelielu fona informāciju, bez dažu vēstures faktu pieminēšanas neiztikt. Saistībā ar muižu visbiežak ir dzirdēti divi krievu uzvārdi– Zubovs un Nariškins. Sākotnēji Žagares muiža ir bijusi krievu kņaza Platona Zubova īpašums. To savam favorītam 1795. gadā kā dāvanu pasniegusi Krievijas cariene Jekaterina II. Ko viņš īsti darījis savā koka ēkā, nav zināms, taču īstais muižas ansambļa izveidotājs ir grāfs Dmitrijs Nariškins, kurš 1858. gadā atpirka muižu. Tāpēc to bieži dēvē par Nariškina muižu.
Nariškins saimniekoja ar vērienu. Viņa laikā uzbūvēja jaunu kungu māju un pārveidoja par angļu stila rezidenci, uzcēla zirgu staļļus, kas joprojām stāv nesagraujami. Saglabājušās arī citas muižas būves – alus darītava, dārznieka māja, dzirnavas, pienotava, trīs sargu namiņi, sarkano ķieģeļu angļu kotedžu stila mājas. Pēdējās nudien iespaido, īpaši tos, kas ir “ Midsomeras slepkavību” fani, liekot vilkt paralēles ar Anglijas lauku vidi. Tiesa, kādu gan vajadzētu sakopt un atjaunot, un tādi nodomi arī esot.
Muižas pils laika vējos pārdzīvojusi visādas pārmaiņas – pagājušajā gadsimtā tajā bijusi skola, vēlāk – speciālās skolas kopmītne, tad – veco ļaužu pansionāts. Pēdējos laikus vēl atceros, kad noplukušo kungu māju nevienam negribēja rādīt. Bija jau arī tā pamatīgi nolaista. Ēkas atjaunotne sākās 2011. gadā, un nu jau dažus gadus tā ir pilsētiņas lepnums.
Jau vestibilā ieejot, kļūst skaidrs, ka te, tāpat kā Nariškina laikos, ir cieņā medību trofejas. Dzīvnieku izbāzeņu kolekcija pirmajā stāvā ir iespaidīga. Noteikti atpazīsim brūno lāci visā augumā un tikpat vareno strausu, bet kas ir tie daudzie nelaimīgie ragaiņi un citi zvēri, pat no tālās Āfrikas atvestie, kuru galvas pie sienas piestiprinātas, ir krietni jāpadomā. Taksidermija, starp citu, esot māksla, kas radusies no mednieku gribēšanas padižoties. Otra tāda dižošanās vieta ir muižas ēkas bēniņstāvā, kas pilnībā atvēlēts nu jau citā saulē aizgājušā ārsta, kaislīga mednieka Viktora Zažecka kolekcijai. Ragu ir daudz, ļoti daudz, izstādēs iegūto medaļu arī. Bet profesionāli par tiem spriest medniekiem, mēs, tie, kas nemedī, vienkārši apmulstam no šī ragu daudzuma.
Kam medības neinteresē, var uz kādu laiku iegrimt Žagares vēsturē. Šīs vairākas savdabīgi noformētās nelielās telpas, kurām cauri izejot, vizuāli interesanti un nenogurdinoši atklājas pilsētiņas liktenis un svarīgākie notikumi, gribētos nosaukt par Žagares muzeju. Te vēsture šķiet uzrakstīta vieglajā valodā un ir viegli uztverama pat tiem, kurus muzeji parasti biedē.
Papildinājums ieskatam pagātnes lietās ir arī vēsturisko fotogrāfiju fotoizstāde 2. stāvā, turpat arī kolekcionāra Joza Kazlauska seno lietu kolekcija, kas aizņem itin prāvu telpu, un Žagares futbola komandas “ Žvelgaitis” panākumiem veltītā ekspozīcija. Jā, Žagare lepojas arī ar saviem futbolistiem. Vēl nav viss! Arī bērnu zīmējumu un amatnieku studijas “Fleur” izstādes, Žagares kokgriezēja Daliusa Udrakis koka darbu kolekcija ir apskatāma ēkas pirmajā stāvā. Padomāts arī par tiem, kam patīk daba – apkārt muižai taču Žagares reģionālais dabas parks ar saviem dārgumiem. Skolēniem ļoti patiks interaktīvās spēles, un tieši viņiem parka direkcija ir izstrādājusi vairākas izglītojošas programmas.
Muiža apskatei ir pieejama gan grupām, gan individuālajiem ceļotājiem katru darbadienu no pulksten 9 līdz 17. Sestdienās un svētdienās no pulksten 12 līdz 16 apmeklētājus sagaida brīvprātīgie ekskursiju vadītāji. Viens no viņiem ir Jānis. Lietuviski tātad – Jozs. Viņš stāsta, ka sākumā godīgi atstrādājis savai lauku kapelai par velti ierādītās telpas, bet vēlāk, kad muzikanti pārcelušies citviet, tomēr turpinājis savas brīvprātīgās dežūras. Vakaros Jānis jeb Jozs pāri robežai dodas uz Bukaišiem, kur danco deju kolektīvā “Vārpa”. Esot piedalījies arī lielajos Dziesmu un deju svētkos Rīgā. Ļoti paticis.
Teksts un foto: Anita Banziņa
