Mārtiņš Buclers (1866-1944) – latviešu fotogrāfijas tēvs

Personas

Mārtiņš Buclers (12.12.1866-14.04.1944) ir viens no latviešu fotogrāfijas nodibinātājiem, fotogrāfs, izdevējs, uzņēmējs, publicists, pedagogs un folkloras vācējs.

Dzimis Zemgalē, Saukas pagasta “Juču” mājās, zemnieka ģimenē. Pēc vietējās pagastskolas beigšanas devies uz Irlavas skolotāju semināru, kur kā eksterns nokārtojis skolotāja eksāmenus. Kādu laiku strādājis visdažādākos darbus tēva saimniecībā, kā pats raksta: “Braucu uz mežu pēc malkas, lielu dienas daļu pavadīju pie malšanas, vakarā iesēju Cimzes “Rotu”, pūtu trompeti.”

Pašmācības ceļā M.Buclers apguva vairākas svešvalodas, kas vēlāk lieti noderēja, rakstot grāmatas un tulkojot rakstus žurnāliem. Pēc pārcelšanās uz Siguldu strādājis par spirta deģi pie kņaza Kropotkina. 1894. gadā iestājies par fotogrāfa mācekli R. Borharda darbnīcā. Lai apgūtu amatu visā pilnībā, tajā laikā pie pieredzējuša fotogrāfa bija jāmācās vismaz trīs gadi. 1897. gadā M. Buclers atvēra pats savu fotodarbnīcu Siguldā. Tā atradusies Gaujas krastā, netālu no vecās pārceltuves, toreizējās „Villa Franc”, vēlākās bērnu sanatorijas, teritorijā. Darbnīca nojaukta drīz pēc 1945. gada.

Ap 1903. gadu Rīgā, Aleksandra ielā 36 M. Buclers sāka izgatavot fotoplates “Record”. 1904. gadā viņš izdeva pirmo grāmatu latviešu valodā “Fotogrāfija”, kur ieviesa latvisko fototerminoloģiju. Viņš bija arī Latviešu Fotogrāfiskās biedrības pamatlicējs un galvenais organizators, ilggadējs biedrības priekšsēdētājs. M. Buclers izdeva žurnālu “Stari” (1906-08; 1912-14), kurā no 1906. līdz 1908. gadam lielāka vieta nekā fotogrāfijai tika atvēlēta sava laika jaunākajai un modernajai literatūrai, žurnāla veidošanā tika iesaistīti jaunie literāti. Pirmo reizi latviešu periodikā tika iekļauti fotogrāfijai veltīti materiāli.

Buclera veikals-fotolaboratorija Rīgā attīstījās tiktāl, ka 1914. gadā sāka ražot arī fotopapīru “Rekords” (“Bromrekords”, “Velorekords” u.c.) Vēlākos gados M. Buclers savas darbnīcas paplašināšanu reklamēja kā “pirmo Latvijas fotorūpniecību”.

Ar M. Buclera vārdu cieši saistīti svarīgākie pasākumi Latviešu Fotogrāfiskās biedrības attīstībā. Viņš sarakstījis ap divdesmit grāmatu gan iesācējiem, gan profesionāļiem ar kopējo metienu ap 115 tūkstošu eksemplāru. Un kur tad vēl daudzie raksti (recenzijas, informācijas, problēmraksti u.c.) laikrakstos un žurnālos! Savu devumu pats Mārtiņš Buclers raksturojis šādi: “Tas, protams, ir pavisam niecīgs skaitlis pret cittautu literatūru, bet ar mierīgu sirdi varu liecināt, ka neesmu to darījis bagātības dēļ, bet visu, ko man fotogrāfija ir devusi, esmu pūlējies atdot viņas attīstībai.”

Pirmā pasaules kara laikā, 1915. gadā, kad notika Rīgas rūpniecības uzņēmumu evakuācija, arī M. Buclers ar savu “fotorūpniecību” un daļu no darbiniekiem evakuējās uz Harkovu, pēc tam uz Kijevu, kur ražoja “Velorekorda” papīru karaspēka vajadzībām. Latvijā M. Buclers atgriezās tikai 1921. gadā. Ne bēgļu gaitās, ne arī vēlāk viņš nav pārtraucis dokumentēt notikumus un cilvēkus.

Latviešu Fotogrāfiskā biedrība, kas bija atsākusi savu darbību, viņu ievēlēja par biedrības mūža goda priekšnieku. Līdz 1915. gadam M.Buclers ar saviem darbiem aktīvi piedalījās fotoizstādēs Latvijā un ārzemēs, bet 20.-30. gados darbību izvērsa vairāk kā fotoliteratūras rakstnieks, atjaunoja fotopapīra un fotoplašu ražošanu, daudz diskutēja presē par fotogrāfiju un fotomākslu, kopā ar J.Sīli organizēja fotogrāfijas pasniegšanu skolās, kā pedagogs strādāja Rīgas 2. un 4. ģimnāzijās. Pateicoties viņa neatlaidībai, Rīgas pilsētas amatniecības skolās tika nodibinātas fotoklases. M.Buclers  1925. gadā rakstīja: “Manas dzīves uzdevums – veicināt latviešu fotogrāfisko attīstību. Jums, amatieriem, atgādinu veco patiesību – paturat vienmēr acīs fotogrāfijas mērķi – mākslas izteiksmi fotogrāfijā!”

M.Buclers teicami pārzināja fotogrāfijas teoriju, tās tehnisko pusi un kompozīciju. Viņam vienlīdz labi padevušies portreti, ainavas un žanra uzņēmumi. Vienā no savām pēdējām grāmatām “Fotoprakse” M. Buclers rakstīja: “Mākslas fotogrāfija ir stipri sarežģīts uzdevums un grūtāki pieejams, kā kurš cits mākslas veids. Tamdēļ mums tik pārāk daudz fotogrāfu, bet pārāk maz gaismas gleznotāju … Fotomāksla gaida atmodu, jaunu ierosinātāju. Panākumi ir neatlaidīgas uzcītības rezultāts, un te ir ikvienam brīvs ceļš un aicinājums.” Fotogrāfs Roberts Jansons savās atmiņās atceras: “Fotogrāfija viņu saistīja, bija to iemīlējis un upurējis, sevi nežēlodams. Dzīvoja idejas fantāzijā. Nauda viņam neturējās, jo viņš teica, ka tā lielu prieku nedarot. Bija izpalīdzīgs visiem, kas vien pie viņa griezās ar padomu, aizdeva naudu, aparātus un materiālus uz parāda. Personīgi uz sevi negrieza vērību, bija vienkāršs latviešu inteliģents ar vienkāršu uzvešanos dzīvē un piepalīdzēdams, kur varēdams … Strādāt, strādāt, strādāt – tāda bija Buclera devīze. Visa viņa darbība koncentrējās uz nākotni, latviešu tautas stiprināšanai, attīstībai garīgi un materiāli”.

Būdams sabiedrisks cilvēks, M. Buclers atsaucās Friča Brīvzemnieka aicinājumam pievērsties senatnes liecību apzināšanai un pierakstīšanai. Viņš savāca ap 1000 tautas dziesmu, un 355 no tām Krišjānis Barons ievietoja “Latvju dainās”. Turklāt Jurjānu Andrejam viņš iesūtīja retu melodiju pierakstus, kurus sauc par Saukas jeb Buclera sutartinēm. Sūtījis melodijas arī no Kauņas rajona. Ar pseidonīmu M. Kurzemnieks preses izdevumos publicējis rakstus par etnogrāfijas jautājumiem.

Dzīvodams un strādādams Kārtužu muižā par spirta brūža pārvaldnieku, M. Buclers 19. gs. beigās fotografēja  Siguldas, Līgatnes, Turaidas apkārtni un iespieda atklātnes, kas šodien ir kļuvušas par retumu. No Kārtužiem viņš sarakstījās ar Krišjāni Baronu, vairākas vēstules ir saglabājušās Latviešu folkloras krātuvē. Kārtužos ģimenē piedzimst meita Anna un dēls Fridrihs. Annas vīru Andreju Peku, kuru dēvē par modernās spiegošanas pamatlicēju, 1940. gadā arestē, un 1941. gadā viņš ieslodzījumā mirst, tādēļ Anna ar trim bērniem dodas bēgļu gaitās un nonāk ASV.

M. Buclers miris 1944. gada 14. aprīlī 77 gadu vecumā, apglabāts Siguldas kapos netālu no “Fotogrāfu kalna” un savas pirmās fotodarbnīcas vietas, no kurienes latviešu fotogrāfija izplatījās pa visu Latviju un iesakņojās dziļi tautā. Visa Buclera dzīve un darbība tika virzīta uz vienu mērķi – fotogrāfu un tautas izglītību, kā arī fotogrāfijas attīstību Latvijā. Mārtiņu Bucleru ar pilnām tiesībām varam nosaukt par latviešu fotogrāfijas tēvu.

1986.gadā Saukas pagastā tika izveidota M. Buclera piemiņas ekspozīcija. Tā pastāvēja līdz 2020. gadam un bija viena no Viesītes muzejs “Sēlija” nodaļām. 1987.-1997. gadā fotomākslā tika piešķirta Mārtiņa Buclera prēmija par “izciliem sasniegumiem mākslas fotogrāfijā”. Ik gadu decembrī Viesītes muzejs “Sēlija” un Latvijas Fotogrāfu Savienība rīko “Buclera lasījumus”, kas ir fotogrāfijas nozarei veltīta konference. Lai gan sākotnēji tas bija tikai fotogrāfa Mārtiņa Buclera atceres sarīkojums, kopš 2011. gada tas ir pāraudzis par zinātnisku konferenci.