Senais zemgaļu pilskalns iekārtojies skaistā un ērtā vietā – no Lietuvas mežiem skrienošo Vilces un Rukūzes upīšu satekas stāvajā stūrī. Zemgales plakanajam līdzenumam ļoti netipiska vieta – tā īsi var raksturot romantisko zemes stūrīti aiz Vilces muižas.
Vilce, Vilces pagasts, Jelgavas novads, GPS 56.42261, 23. 52878
Vislabāk kalns sevi parāda no Zaķu pļavas puses, kur tas otrpus Vilces straumei slejas 12 m augstumā. Atšķirībā no netālā kaimiņa – Tērvetes pilskalna – , par kura pagātni ir daudz vēsturisku faktu, arheoloģisku pierādījumu un leģendu, ziņas par šajā pilī mitušajiem zemgaļiem ir gauži trūcīgas. Vien dažos avotos izlasāms, ka pilskalns tiek datēts ar vidējo un vēlo dzelzs laikmetu. Kāds cits nostāsts pavēstī tik daudz, ka Vilces pilskalna iemītnieki, lai koka pils nenokļūtu vācu krustnešu rokās, paši nodedzinājuši to un devušies pie Tērvetes zemgaļiem.
Daudzi Latvijas pilskalni ir palikuši bez sava likteņstāsta, ja vien tie nav bijuši saistīti ar varonīgām cīņām pret vācu krustnešiem. Iespējams, ka arī Vilces pilskalna iemītnieki itin ātri padevušies iekarotājiem vai ieturējuši neitrālu pozīciju. Pilskalnu pētnieks Ernests Brastiņš 1926. gadā Vilces pilskalnu gan ir minējis savā pilskalnu grāmatā kā varbūtējo svētvietu, taču negribējis atzīt par pilskalnu, jo tam neesot nekādu pierādījumu. Neapšaubāmi, tas ir pilskalns, saka Tērvetes senvēstures muzeja un Tērvetes koka pils īpašnieks Normunds Jērums, jo uz to norāda arī vēlākajos izrakumos atklātais kultūrslānis un vairākas atrastās senlietas. Viņš pieļauj, ka pilskalns varējis būt Tērvetenes zemes robežpilskalns.
Tā plakums pašlaik ir gaužām niecīgs – vien 10 x 5 m platībā, jo pilskalna austrumu sānu gadu simtiem ilgi ir skalojusi Vilces upe un tā lielākā daļa ir nobrukusi. Lai apturētu pilskalna tālāku noslīdēšanu un nostiprinātu tā zemsegu, cietušo sānu pārsedza ar žagaru klājienu, kas nostiprināts ar kokiem. Pilskalna galvgalī var nokļūt, pārejot pāri tiltiņam, kas pārved pāri Vilces upei, un ērti uzkāpjot pa garām koka kāpnēm.
Kāpēc līdzenā, abu upīšu un priežu meža ieskautā pļava nosaukta par Zaķu pļavu, neviens nevar atcerēties. Varbūt senos laikos to arī bija iecienījuši greizači, taču tagad tajā reizēm kā zaķi mēdz spriņģot atpūtnieki un sportotāji. Vienīgais te šobrīd sastopamais zaķis ir dikti simpātisks garausis kokā izgrebtas skulptūras veidā. Pļava ir vietējo ļaužu iemīļota atpūtas un tusiņu vieta. To respektējot, “Latvijas valsts meži”, kas apsaimnieko šo vietu, ir iekārtojuši atpūtas stūrīti ar galdu, soliņiem un ugunskura vietu.
Turpat līdzās arī Vilces grava. Upes krasts atklāj spilgtu dabas ainavu – upei pāri pārkrituši koki, kas veido dabisku tiltus uz otru krastu, glezni, satrupējuši koki, veci celmi, piepju saimes. Samērā ellīga dekorācija. Varbūt tāpēc gravu dažkārt dēvē arī par Vella gravu. Tā ir savākusi lērumu dažādu nostāstu un teiku. Gan par to, kā velns kāpis priedē lūkoties, cik tālu pērkons rūc, gan par kāda zemnieciņa tikšanos ar kungu, kam viena bijusi gaiļa, otra – govs kāja, par naudas žāvēšanos un citām brīnumainām lietām. Gravas krastos kādreiz ir pastaigājies arī rakstnieks Pāvils Rozītis, kurš, tās neparastuma iedvesmots, pēc tam sacerējis dzejoli par to, ka „Vilces gravās, Vilces lejās Māras naktī rozes zied”. Dzirdēts arī, ka grava bijusi slavenā laupītāja Kaupēna iemīļota tā kā pastaigu, tā kā slēpšanās vieta.
Teksts un foto: Anita Banziņa
13.09.2021
