Latviešu tēlniecības vecmeistara Kārļa Zemdegas veidotais piemineklis Pirmajā pasaules karā un Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušajiem Džūkstes un Slampes draudzes dēliem ir viens no labākajiem tēlnieka darbiem.
Džūkste, Tukuma novads, GPS 56.79038, 23.24444
Piemineklis tika atklāts 1935. gada 17. novembrī un, atšķirībā no citiem tēlnieka pieminekļiem, ir ar laimīgu likteni, jo ir neskarts izgājis cauri varu maiņām. Lai gan arī šo pieminekli padomju laikā kā ideoloģiski kaitīgu esot bijis paredzēts novākt, tomēr kādas nejaušības dēļ tas nav noticis. Nelielie, ložu radītie virsmas bojājumi nekādu lielu postu tam nav spējuši izdarīt.
Pieminekli cēla pēc Džūkstes draudzes locekļu un mācītāja Roberta Slokenberga (1898 – 1957) iniciatīvas. Tas izmaksājis 10 000 latu. Līdzekļu vākšanā aktīvi iesaistījās Slampes pagasta iedzīvotāji, Džūkstes un Slampes pagastu pašvaldības. Līdzekļus ir piešķīris arī Kultūras fonds. Piemineklis tika izkalts apmēram piecu mēnešu laikā. Tā vietu izvēlējās parkā iepretim baznīcai , kas gan tika sagrauta Otrā pasaules karā, un kapsētai. Netālu atradās arī 1933./1934. g. uzceltā pamatskola, kas tolaik bijusi modernākā lauku skola Jelgavas apriņķī.
5,5 m augstais piemineklis ir veidots somu granītā kā alegoriska skulpturāla grupa uz cokola. Uz pakāpieniem stāv sērojoša sieviete un karavīrs ar šķēpu un ozola zaru, bet izmēros iespaidīgā granīta urna simbolizē kritušo dvēselītes, kam nav mājvietu dzimtenē. Monumenta priekšpusē iekalti šādi vārdi: “Pasaules karā un Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušiem Džūkstes draudzes dēliem – Džūkstes draudze, Džūkstes, Slampes pagasti.”
Pieminekļa ideju K.Zemdega pats ir skaidrojis šādi: “Jau pirms uzdevuma saņemšanas man bija šī ideja radusies. Katru traģismu vienmēr pavada 2 simboli: slava (par uzvaru) un sāpes (par zaudēto). Džūkstes piemineklī (šaurākā nozīmē) ir domāts trauks kā relikvārijs, kur simboliski ir savākti kritušo džūkstenieku pīšļi. Tiem svētajiem pīšļiem, kuri izkaisīti pa pasaules kara un atbrīvošanas cīņu dažādām frontēm, kuru kapus neviens nezin vai nevar apmeklēt, – tiem gribēju izcirst šeit dzimtenē mazu granīta trauku un pacelt viņu augstu.
Rotāju viņu zvaigznēm, jo mūsu slavai no šī mazā granīta trauka jāprot pacelties pāri ikdienai. Lejā atbalstās sieviete sāpēs par kritušajiem, bet augšējais tēls grib paust slavu, ko guvuši kritušie. Rokā viņam nav reāla šķēpa attēls, bet liesmainā, jo gribu pasvītrot vairāk garīgās cīņas uzvaru. Ko viņš ar domīgu skatu vēršas tālē – to atstāju katram tulkot pēc sajūtas.”
Turpat Piemiņas parkā atrodas arī piemineklis Džūkstes pagasta represiju upuriem 1941-1949. gados un Ziemassvētku kauju piemiņas zīme.
Foto: Anita Banziņa
