Kad pagājušā gadsimta 30. gados ļaudis tika patriotiski mudināti tvert ceļa spieķi un apceļot daiļo Latviju, tūrisma ceļveži Auci nepieskaitīja skaistākajām vietām. Mazā pilsētiņa Lietuvas pierobežā galvenokārt saistījās ar Vecauces saimniecības vārdu, bet toties tas bija stiprs vārds.
Kādā bijušo studentu atmiņu stāstā gan apgalvots, ka “šo otro Latvijas Universitātes pilsētu vismaz vārda pēc pazīst gandrīz vai katrs pilsonis Latvijā”, tomēr viens ir zināt, pavisam kas cits – gribēt to arī savām acīm skatīt. Uz Auci galvenokārt brauca lauku lietās ieinteresēti ļaudis ar stingri nospraustu mērķi apmeklēt izslavēto Vecauces saimniecību. Tās apmeklējums bija, mūsdienu terminoloģijā izsakoties, pieredzes apgūšanas un izzinošais tūrisms. Zemes un kūts prastās lietas nepavisam nešķita saistošas Rīgas ierēdņiem un citiem izsmalcinātiem pilsētniekiem. Vairāk vilināja Jūrmala un Sigulda, un citas ainaviskas vietas, uz kurieni tad arī autobusi un vilcieni veda jautri čalojošus tūristus.
Kā Auce veicināja tūrismu
Lai mudinātu ļaudis dzimto zemi apceļot, populāra lieta bija ceļojumu iespaidu aprakstīšana un apmeklēto vietu apjūsmošana laikrakstos un žurnālos. Tajos tagad var pasmelties noderīgas ziņas par ceļošanas paradumiem 30. gados. Diemžēl par Auces daiļumiem nekas daudz periodikā nav atrodams. Pilsētiņai glaimojošāka ziņa izlasāma vien laikrakstā “Zemgales Balss” 1938. gada pavasarī: “Auces un apkārtnes ziedošos augļu dārzus un skaistumus ierodas apskatīt skolnieku ekskursantu grupas no attālākiem Latvijas novadiem. Ekskursanti iepazīstas ar L. U. Vecauces saimniecību, Auci u.t.t. Auces pilsēta tagad noslēpusies ziedošos augļu kokos un atstāj jauku iespaidu, kas aicina tūristus.”
Hm, un kādus iespaidus ekskursanti gūst, kad ziedonis pametis pilsētiņu? Laikrakstā “Brīvā Zeme” (1936. g.) ceļotāju paustais skatījums uz Auci ir lakonisks: ”Vecauces pagasta vidū atrodas nelielā Auces pilsēta, pagasta tirdzniecības centrs un Auces dzelzceļa stacija. Auces pilsētā darbojas miertiesa, notārs un citas iestādes. Pagasta biedrību dzīve pa lielākai daļai koncentrēta Auces pilsētā, kurā atrodas biedrību un organizāciju savienības „Ausma” tautas nams.”
Ceļojuma aprakstā “Pa dzimtās zemes pilsētām un ciemiem”, kas “Latvijas Kareivī” publicēts 1938. gada augustā, vien vairāk statistikas. Minēts, ka Aucē tolaik bijušas ap 680 palielas dzīvojamās mājas ar 3601 iedzīvotājiem. Ir arī liela koppienotava, J.Kleina vērptuve, zāģētava un dzirnavas. Iezīmēta tuvākā nākotne, kad pašvaldības sadarbes apvienība kādā no pilsētā esošām ēkām, iespējams, ierīkos slimnīcu, kādas līdz šim nav. Nekādus jaukumus mazpilsētā ceļotāji nav pamanījuši. Nu jā, vasara tad jau bija pagriezusies pret rudeni.
Lai arī ceļotāju galvenais mērķis bija Vecauces saimniecība bija, tomēr, gribot vai negribot, arī Aucē iznāca iebraukt vai iesoļot, lai kaut vietējos veikaliņos iepirktos. Tāpēc arī te, tāpat kā visās Latvijas pilsētās un lielākajos ciemos, bijuši iecelti savi tūrisma aģenti – vietējie skolotāji, pašvaldību ierēdņi un sabiedrisko organizāciju darbinieki. Viņi bez maksas darbojušies nacionālā tūrisma attīstīšanā, sniedzot ziņas tūristiem, organizējot apmešanās vietas, rūpējoties par vēsturisku vietu aizsardzību. Vārdu sakot, bijuši tādi kā tolaiku tūrisma informācijas centri.
Tūrisma aģenta goda pienākumi 1936. gadā Aucē tika uzticēti ierēdnim A. Preisam, bet Vecauces pagastā – skolotājam Niedrītim. 1938. gadā par tūristu aģentu Aucē, kā ziņoja “Zemgales Balss”, iecelts Auces amatnieku biedrības priekšsēdētāja biedrs Arnolds Rozentāls, kurš uzsācis enerģisku darbu tūrisma veicināšanā. Jau noorganizēta pirmā ekskursija auceniekiem uz Rīgu, Ķegumu un Nāves salu, bet pilsētas valde savukārt vietējai tūristu mītnei ziedojusi 200 latus guļas maisu pagatavošanai. Virsraksts ziņai optimistisks – ”Auce veicina tūrismu”.
Govs ar Eiropas slavu
Kā jau noskaidrojām, Auces tūrisms galvenokārt turējās uz Vecauces saimniecības pamatiem. Vecauces muižā jau no 1921. g. 1. aprīļa saimniekoja Latvijas Universitātes lauksaimniecības fakultāte, “izdarīdama zinātniskus pētījumus un praktiski apmācīdama studentus, kuri še vasarās praktiskos darbos pavada ap 6 mēneši.”.
Ceļotāju novērojumi saimniecībā bijuši šādi: daudz cukurbiešu, plašie lauki apsēti ar labību un daudzām neredzētām kultūrām. Sevišķi tiek kultivēti Vecauces rudzi un vietējās vienpusauzas. Liela vērība piegriezta lopkopībai, turot ap 75 Latvijas melnraibās un brūnās govis, ap 25 zirgu, ap 1000 vistu, lielās Jorkširas cūkas un Oksfordširas aitas. Lauku apstrādāšanai lieto arī traktoru. Bet tas nav bijis viss, ar ko dižojās saimniecība. Dažām ceļotāju grupām dota ekskluzīva iespēja savām acīm redzēt tā laika Vecauces fenomenu – govi ar Eiropas slavu. Tā, kā noprotams, izrādīta tikai īpaši izredzētiem ceļotājiem, pie kuriem pieskaitīti arī Liepājas un apkārtnes skolotāji, kas ar šo faktu palepojušies laikrakstā “Kurzemes Vārds” 1936. gada augustā.
Vecaucē skolotāji iepazinuši praktiskās lauksaimniecības darbu un guvuši varenus, pat pārsteidzošus iespaidus, jūsmojis apraksta autors. Kad iepazīstināti ar saimniecības dārziem, bitēm, biškopības augiem, tad aicināti uz prāvo ganāmpulku, kur pavadonis solījis šiem parādīt kādu fenomenu. Tā bijusi melnbalti raiba Latvijas sugas govs «Narva» – govs ar Eiropas slavu. Liela, skaista, labi noaugusi govs. Narva dzimusi 1930. gada 22. februārī un uzaudzināta Vecauces saimniecībā. Izcilā govs spējusi izdot 60 litrus piena dienā, ierindojoties visas Eiropas augstražīgāko govju saimē. Saprotams, slavenībai radīti ekskluzīvi apstākļi. Viņa tikusi īpaši labi kopta un ganīta atsevišķi no lielā parasto govju bara. Tanī pašā aplokā un tikpat rūpīgi koptas gan arī vēl citas 10—15 labākās piendeves, taču nekā – «Narvai» līdzi netikusi neviena. Saprotot savu īpašo stāvokli, govs bijusi arī ļoti uzmanīga un izvēlīga – kaut drusku bojātu, iepelējušu barību tā neparko neēdusi. Arī raušu vai miltu sajaukums, kāds parasti lopiem izbarots, tai nav šķitis garšīgs. Narvai jāpiedāvā vien “tīra manta”.
Kāds apkārtnes lauksaimnieks dikti sakārojies tādas brīnišķīgas govs un apņēmies likvidēt 6-7 govis no sava ganāmpulka, lai tikai iegūtu Narvu, bet kurš tad no tādas govs šķirsies? Noteikti ne Vecauces saimniecība.
Pils noteikti jāredz
Neviens ekskursants nav braucis mājās, Vecauces stalto pili ar augstu torni, kas “valdonīgi paceļas pār plašajām druvu kultūrām“, neapbrīnojis un pilī iekšā neielūkojies. Latvijas apceļotājiem rādīts augkopības kabinets, auditorija, lasītava-bibliotēka, dzīvoklis mācības spēkiem, viesistabas un studentu-praktikantu ēdamistaba. Sajūsminājis jaukais skats uz Auces apkārtni no pils torņa, kur aiz saimniecības laukiem bijušas redzamas jaunsaimniecības dārzu zaļumā.
Eksursanti veltījuši kādu laiku arī parkam. Koku lapojums alejā ir bijis tik biezs, ka saulainā laikā līdz zemei nenonāk ne mazākais saules stariņš, novērojuši ceļotāji. “Parkā sastopam kokus, kas Latvijā, sevišķi ziemeļu daļā, skaitās retums, jo caur Auci iet šī koka ziemeļu robeža. Še sastopam balto un sarkano skābardi. No skābarža koksnes pagatavo sviesta muciņu galdus. Skābarži parkā veido veselu aleju”.
Jaukā dzīve Vecaucē
Auces dzīves ritējuma gaitu 20. un 30. gados vairāk par gadalaiku maiņu noteica studentu prakses, kas klusās pilsētiņas dzīvi sakūla pamatīgāk par rudens vētrām.
”Jaunos praktikantus gaida ne tikai Vecauces saimniecība, bet gaida arī nelielā Auces pilsētiņa. Viņas iedzīvotāji, nākot pavasarim, arī paliek dzīvāki. Dzird jautāiam, kad tad sabrauks studenti,cik viņu būs? Vispār arī pilsētu pārņem zināms nemiers un gaidas, līdz staciju pāršalc jautras klaigas, un pilsētai cauri dodas divas saiņiem piekrautas divzirgu ores un pulciņš studentu. Pilsētnieki ar lielu interesi seko katram studentu pulciņam, kas parādās pilsētā.
Viņu gaidas nav tikai ziņkārības radītas, bet tām bieži vien ir saimniecisks pamats. Bieži tiek traucēts viņu nakts miers ar tālu skanošām dziesmām, tomēr viņi, kā jau studentu pilsētas iemītnieki, to ļaunā nejem. Tā taču ir katru gadu. Savādi liktos, ja tas tā nebūtu. Pavasarī tie ar lielu interesi gaida, kad jautrie, dzīves prieka pārplūstošie studenti atkal kaut ko no jocīgās puses izdarītu. Viņi zina, ātri paies vasara, un atkal Auces ielās iestāsies miegains klusums.” Tā”Studenta Dzīvē” 1937. gadā rakstījis kāds students, topošais agronoms I. Lācis.
Studenti praksē esot ieradušies pa Jurģiem un aizbraukuši pa Mārtiņiem. Tad rīkota grandioza balle ar bagātīgi klātiem galdiem. Dancojuši uz vella paraušanu. Puiši savas dāmas griezuši tik dedzīgi, ka meitām kājas pa gaisu gājušas. Visādu jautrību, ballīšu un lustīgu notikumu netrūka arī prakses laikā. Netrūkst arī krāsainu atmiņu stāstu tā laika studentu izdevumos un periodikā, jo, kā ziņģēts studentu dziesmā, – jautra dzīve Vecaucē. Bet tas jau ir cits stāsts.
Teksts: Anita Banziņa, foto no Auces TIC krājuma.
