Kaujas pie Kambaru un Īlenu mājām ir iegājušas vēsturē ar milzīgu kritušo skaitu abās armijas pusēs. Piemineklis uzstādīts pie Kambaru mājvietas, kur 1945. gada janvārī notika viena no bezjēdzīgākajām kaujām, kad krita vismaz 3000 tūkstoši karavīru. Te cīnījās latvietis pret latvieti.
Annenieku pagasts, Dobeles novads. Norādes zīmes uz piemiņas vietu nav. Braucot pa Rīgas-Liepājas šoseju, starp Anneniekiem un Kaķeniekiem vietā, kur ceļa līkuma bultas, jāiegriežas pa kreisi uz zemes ceļu un jābrauc apmēra kilometru.
No 1944. gada augusta līdz 1945. gada jūnijam sarkanajā armijā nelikumīgi mobilizēja 57 422 Latvijas iedzīvotājus. No Vidzemes un Latgales nesen iesauktos karavīrus kā “lielgabalu gaļu” raidīja tiešā uzbrukumā pretinieka pārspēkam.
Caur Anneniekiem 1944./1945. gada ziemā virzījās Kurzemes katla frontes līnija. Šo cīņu līdzdalībnieks, 308. latviešu strēlnieku divīzijas 319. pulka štāba priekšnieks kapteinis Igors Briežkalns savās atmiņās vēlāk ir rakstījis, ka dienā pulka apakšvienības pilnībā ieņēmušas garo birzi dienvidaustrumos pie Kambariem, iedzenot pretinieka pozīcijās šauru ķīli pusotra līdz divu kilometru dziļumā. Taču kaimiņi abās pusēs palikuši uz vietas, un 319. pulka 1. un 3. bataljons no trim pusēm nonācis ielenkumā. Pretī ir stāvējusi 19. latviešu divīzija.
Sekojusi pavēle pozīcijas noturēt par katru cenu. Naktī sācies pretinieka pretuzbrukums, kura laikā sakari ar pulka komandpunktu pārtrūkuši. No visām pusēm vajātās 1. un 3. bataljona apakšvienības mēģināja izsisties no aplenkuma. Biezajā nakts tumsā apakšvienību komandieri pazaudēja vadību. Bieži atkāpjoties, strēlnieki sajaucās ar uzbrūkošo ienaidnieku. Artilēristi ar prettanku lielgabaliem sedza kājnieku izlaušanos, kamēr izlietoja visu munīciju. Kritušos apbedīt nebija laika.
Pēc aculiecinieku stāstītā (viņus kā šķūtniekus pēc vairākiem mēnešiem nosūtīja mirušo savākšanai), vēl 1945. gada pavasarī un vasarā pie «Kambariem» atradies kritušo valnis cilvēka augumā. Vairāk uz «Īlenu» māju pusi divi lauki bijuši kā nosēti ar vismaz 600-800 kritušo augumiem, kurus krievu virsnieki nav ļāvuši savākt, sakot: «Tie no soda bataljona! Lai sapūst!» Iespējams, ka kopējais šajās 1945. gada janvāra kaujās kritušo sarkanarmiešu skaits sasniedza 2000-3000 cilvēku. (“Latvijas Avīze”, 01.09.2007.)
Fotomākslinieks, publicists un rakstnieks Gunārs Birkmanis grāmatā “Gadsimta atspulgi” pierakstījis skolas biedra Alfona Kalniņa atmiņas: 1946. gadā mēs gājām uz Īlenu un Kambaru laukiem meklēt ieročus. Tur divi plaši lauki bija pilni ar kritušo sarkanarmiešu paliekām. Kāds tūkstotis, manuprāt, vai vairāk skeletu pelēkajos krievu armijas šinelīšos. Viņiem nebija nekā: ne ieroču, ne mantu, ne kādu dokumentu, kas liecinātu par viņu piederību. Zinājām, ka tie ir krievu mobilizētie latvieši.
Tātad divus gadus pēc kara, kad citur krievi cēla kauju slavas piemiņas obeliskus, nepārtraukti taurēja par krievu tautas lielo varonību par Tēvijas karu pārdēvētajā Otrajā pasaules karā, tūkstoš krievu armijā demobilizēto latviešu kauli turpināja mētāties Annenieku laukos un dēdēt! Vēlāk tos ieraka zemē un drupināja nodibinātā sovchoza “Kaķenieki” svešie ienācēji ar smagajiem kāpurķēžu traktoriem. Šajos laukos labi auga labība un izdevās lieliskas ražas…
Tas patiesībā ir kliedzošs un apsūdzošs genocīda fakts. Viens no daudzajiem, ko krievu imperiālisms sava koloniālisma vārdā šajā gadu simtenī neskaitāmas reizes īstenojis pret latviešiem.
Padomju gados šajā vietā tika ierīkota piemiņas vieta, te notikušo interpretējot padomju garā. Piemineklis – stāvošas meitenes un jaunekļa tēli – atvests no kādiem daudzajiem apkaimes Brāļu kapiem, kad tur ir notikusi karavīru pārapbedīšana. Uz plāksnes joprojām vecais uzraksts latviešu un krievu valodā ”Šeit notika kaujas 1944. gada XII un 1945. gada I par rajona atbrīvošanu no vācu okupantiem”. Blakus nesen novietots neliels piemiņas akmens “Zudis karavīrs 1944-1945”.
