Mūsu mērķis Tērvetē – sanatorija. Mūs tur laipni uzņem un iepazīstina ar modernāko tuberkulozes sanatoriju Latvijā. Pēc tam ejam apskatīt Tērvetes pilskalnus un ilgāk uzkavējamies rakstnieces Annas Brigaderes “Sprīdīšos”. Mūs interesē arī latviskais dievnams. Tā savu ekskursiju Tērvetē 1936. gada vasarā aprakstītu Jelgavas ģimnāzisti īsumā.
Uz Tērveti pēc iespaidiem
Patiesībā apraksts, kas ar nosaukumu “Viena diena Tērvetē” ievietots laikrakstā “Zemgales Balss”, ir daudz, daudz garāks, aizrautīgi paužot ģimnāzistu emocijas un izjūtas diženās, vēsturiskās Tērvetes apciemojuma laikā.
Jaunā sanatorija, sirmie pilskalni, Annas Brigaderes radošuma piestrāvotais muzejs “Sprīdīši”, latviskākā baznīca Latvijā – tāds bija arī pārējo ekskursantu pārvietošanās tipiskais maršruts Tērvetē pagājušā gadsimta 30. gados, pirmajā vietā visbiežāk liekot tieši sanatoriju – modernāko Austrumeiropā, varbūt pat visā Eiropā, kā rakstīja prese. Staltā ēka tolaik Tērvetē bija galvenais apskates un apbrīnas objekts. Dažkārt arī vienīgais, par Tērvetes apmeklējuma mērķi izvēloties tikai tā iepazīšanu.
Dzimtās zemes apceļošanas kustībai pirmās brīvvalsts laikā veļoties pāri Latvijai, Tērvete kā vēsturiska, literāra un dabas daiļuma piestrāvota vieta allaž izkrāšņoja Zemgales maršrutus. Jelgavas un tuvāko novadu tūristi labprāt Tērvetei veltīja arī veselu dienu, jo te bija ko darīt. Tālumnieki, ja tik garu ceļu braukuši, grib, kā zināms, apskriet un redzēt pēc iespējas vairāk.
Skaistkalne – Bauska – Kaucminde- Mežotne – Rundāle- Vilce – Tērvete -Jelgava. Tāds bija Rīgas tūrisma biroja piedāvātais pusotras dienas maršruts bagātajā, zaļajā Zemgalē. “Šis jaukais un iespaidiem bagātais ceļojums maksās tikai 5 ls, bez tam te ieskaitītas i naktsmājas, i piens”, potenciālos braucējus vilināja tūrisma birojs. Līdzīgu maršrutu veidoja arī Latvijas tekstilstrādnieku arodbiedrība. Atsakoties tikai no apstāšanās Skaistkalnē un Vilcē, ekskursijas rīkotāji bija plānojuši pārējo apskatīt, izbraucot no Rīgas jau 5.30 no rīta un atgriežoties 22.30. Bērnus ņemt līdzi bija noliegts, tiem varētu būt par grūtu. Svaiga govs piena nodzeršanās par 12 santīmiem litrā bija paredzēta Tērvetes sanatorijā.
Nav zināms, kādas bijušas braucēju atsauksmes, bet Rīgas strādnieku arodbiedrību ekskursiju organizētāji, kuri arīdzan bija veduši savējos tūristus līdzīgā Zemgales izbraucienā, secināja:”Garo maršrutu veikšana tik īsā laikā pierādījusies par ne visai lietderīgu un turpmāk no tādiem nāksies atturēties”. Tā teikt, labāk mazāk, bet pamatīgāk, lai neiznāk tikai caurskriešana.
Iespējami optimālo šīs Zemgales puses maršrutu arī citi ekskursiju organizētāji tāpēc parasti veidoja, saliekot kopā Bausku, Mežotni, Rundāli un Tērveti. Citai reizei tika atstāta Dobeles un Jelgavas puse, kur arī ne mazums vēsturisku vietu, priekšzīmīgu saimniecību un dabas jaukumu.
Grandioza un moderna
Tērvetes tuberkulozes sanatorija 30. gados bija Latvijas medicīnas lepnums ar modernāko ēku un visjaunāko aparatūru.
“Bet tad jau uzraksts ceļa malā: “Uz Tērvetes sanatoriju”. Pazib lazdu zeltainie krūmi un līdz ar viņiem nogāzes, gravas. Un tad slaidu priežu klusās šalkšanas pilna, daudziem lieliem un atvērtiem logiem braucējiem pretī paceļas balta celtne. Viņa grandioza un moderna — modernāka pat par daudzām, daudzām citām sanatorijām Eiropā. Šī ēka ir tā, kurā simtiem jauniešu un vecāki vīri gājuši meklēt un atgūt savai cerību pilnajai dzīvei jaunus spēkus, jaunu veselību,” Preses biedrības izbrauciena dalībnieku jūsmīgie iespaidi publicēti laikrakstā “Brīvā Zeme” 1936. gadā.
“Pils priežu mežā – tā var nosaukt moderno un skaisto Tērvetes sanatoriju,kurā, izmantojot ērtās verandas, var novietot 300 plaušu slimnieku.”
“Tērvetē aplūkojam sanatoriju, vienu no skaistākām celtnēm Eiropā. Tas ir ievērojams architektūras darbs, skaists stils. Zaļa dzīvība te šalc, apkārt viņai zied daudz puķu, tālāk augstas priedes, Tērvete. Skaista daba apkārt ir tai celtnei, kuras iemītniekiem tik bēdīgs liktenis.”
“Mierīga un varena stāv Tērvetes baltā sanatorijas ēka, kurā pašaizliedzīgu darbu veic direktors Puriņš ar plašu apkalpes saimi.”
Tā pēc Tērvetes apceļošanas savus iespaidus presē pauda arī citi ekskursanti. Jauno sanatoriju savām acīm skatīt brauca ļaudis no Latvijas malu malām, arī skolēni, mazpulcēni un skauti, uz Tērveti veda ārvalstu augstas amatpersonas un žurnālistus, konferenču un kongresu delegātiem izbraucienu uz Tērveti piedāvāja “saldēdienā.
Sanatorija 1937.gadā ar lepnumu izrādīta Somijas robežapsardzības komandierim pulkvedim Tuompo ar pavadoni. Gadu vēlāk pie sanatorijas apstājies liels, sarkans atotobuss, ar kuru ieradušies tāli viesi – septiņi igauņu žurnālisti, septiņi lietuviešu žurnālisti un septiņi pavadoņi no Latvijas. Ārzemnieku mērķis bija iepazīties ar saimniecisko un kulturālo dzīvi Latvijā, redzēt sasniegumus un gūt jaunus ierosinājumus, ko izlietot ikdienas darbā. Uz Tērvetes sanatoriju atvesti arī Latvijas – Polijas preses antantes dalībnieki – poļu žurnālisti.
Ar profesionālu interesi sanatoriju pētījuši ārstu zinātniskās ekskursijas dalībnieki, to iepazinuši 6. Latvijas ģeogrāfu konferences dalībnieki. Arī Baltijas un Eiropas ziemeļu valstu Jaunatnes Sarkanā Krusta reģionālās konferences dalībniekiem piedāvāta iespēja izbraukt uz Tērveti, lai apskatītu sanatoriju.
Visi laipni sagaidīti
Lai gan Svētās Annas draudzes sieviešu palīdzības komitejas darbinieces pēc redzētā sanatorijā gandarīti apgalvojušas, ka “sanatorijas iemītnieki bauda vispilnīgāko mieru,” jāsāk šaubīties, kāds tur miers, ja delegācijas un ekskursanti vai katru dienu spieto apkārt. Jādomā, ka arī sanatorijas direktoram Eiženam Puriņam un viņa kolēģiem ir bijis ko turēt, uzņemot tik bieži un tik lielus ceļotāju pulkus, visu izrādot un izstāstot. Un tomēr, kā uzsvēruši ceļotāji, sanatorijā viņi vienmēr uzņemti viesmīlīgi, personāls un slimnieki bijuši ļoti atsaucīgi. Visi laipni sagaidīti un pavadīti, atkal ciemos aicināti.
Tomēr kādu darvas karotīti daži ceļotāji bija pelnījuši. Arī tolaik ne visi bijuši godprātīgi, par ko bija sašutusi “ Zemgales Balss”, 1937. gadā publicējot rakstu “Novēršamas parādības tūrismā”:
“Tauta laipni uzņem katru viesi, kā pašas tautas locekli, tā arī cittautieti, bet tai ir arī morāliskas tiesības no katra prasīt, lai netiktu šī viesmīlība atmaksāta ar brutali-
tāti un ražotās vai dabas dotās vērtības un daiļums mīdīts kājām, nelietderīgi iznīcināts.
No Jelgavas ar Artura Purmaļa spedīcijas kantora smagām auto mašīnām bija izbraukusi uz Tērveti kādas organizācijas ekskursija, it kā riekstošanā. Nerunājot jau tuvāk par pašu riekstošanu, kuru gan šoreiz var apzīmēt tikai pēdiņās, jo zaru laušana, pudeļu sišana, piemētāšana ar netīriem papīriem u. t. t. nekādi neatbilst īstai riekstošanai. Daži izbraucēji bija sevišķi skaļi un jautrā gara stāvoklī. Visupēdīgi — daži tā bija “sadraudzējušies”, ka vecās sanatorijas laukumā viens otru apveltīja dūru cīņas paņēmieniem tik stipri, ka mērīja zemi un skatīja zili sarkanos degunus.
Vai tiešām vietējiem iedzīvotājiem un tiem tūristiem, kas vēlas mieru un kaut vai svētdienā atpūtu brīvā dabā, ir jāredz šādi skati un jādzird lamu vārdi? Lai šādu neapzinīgu cilvēku rīcību nevarētu attiecināt uzvisiem tūristiem, tad šie – piedauzīgie – no tūristu skaita izslēdzami, izolējami.“
Latvijas medicīnas lepnums
Tērvetes sanatorijas jaunā ēka ir celta no 1930. līdz 1932. gadam par Sarkanā Krusta un tautas saziedotajiem līdzekļiem. Arhitekts – Aleksandrs Klinklāvs. Fasāde veidota funkcionālisma tradīcijās, kas nozīmē celtnes atbilstību tajā notiekošajiem darba un sadzīves procesiem. Ēku rotā divi tēlnieka Kārļa Zemdegas darināti ciļņi, no kuriem viens simbolizē ļaunuma iznīcinātāju, otrs – žēlsirdību.
Sanatorijas atklāšanā 1932. gadā piedalījies toreizējais valsts prezidents Alberts Kviesis un daudzi viesi. Bija ieradušies ciemiņi pat no tuvākajām kaimiņvalstīm – Igaunijas, Lietuvas, Dānijas un Polijas.
“Gaišās un plašās slimnieku telpas iekārtotas pēc pēdējām celtniecības un medicīnas prasībām. Moderna gaismas signalizācija, radio uztvērējs pie katra slimnieka, mehāniskās tvaika virtuves, zobārstniecības kabineti, plašas operāciju telpas, samērā plaša izrīkojumu zāle, kino u. c. liecina, ka šī ir ne tikai lielākā, bet arī modernākā dziedinātava, ar ko Latvija var tiešām lepoties. Sanatorijā pavisam 240 istabas, kuras var uzņemt ap 500 slimnieku, bet slimnieku apkalpošanai ierīkoti 14 lifti, kas viss liecina, cik plaša ir šī jaunā veselības pils,” rakstīja “Valdības vēstnesis” 1932. gadā.
Ēkai ir četri stāvi un 380 logi. Sanatorija būvēta ar 3,5 m augstiem griestiem un 3 m platiem gaiteņiem. Arī palātām ir platas durvis, un visā ēkā nav bijis neviena sliekšņa, tāpēc tā lieliski piemērota pacientiem riteņkrēslos un gados vecākiem cilvēkiem. Visas palātas ir orientētas uz dienvidiem, tās ir plašas, ērtas, gaišas un saulainas.
Sanatorija 2004. gadā tika pārveidota par rehabilitācijas centru “Tērvete”, kur dziedina cilvēkus ar ar elpošanas orgānu saslimšanām, kustību-balsta aparāta patoloģiju un neiroloģiskām saslimšanām. Pēdējā laikā centrā sniedz arī medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumus pēc Covid-19 pārslimošanas. Ekskursantu grupas te jau sen neuzņem, taču tūristiem tiek piedāvāti viesnīcas pakalpojumi. Joprojām iespaidīgo ēku var aplūkot no ārpuses.
Teksts: Anita Banziņa, 07.12.2021.
foto no Tērvetes TIC krājumiem
