Slocenes sākums atrodas uz Tumes un Degoles pagastu robežas. Tā tek cauri Tukuma novada vidusdaļai, caur Tukumu un Valgumezeru, ietek Kaņiera ezerā. 44 km garās upes kritums ir 58 m. Galvenās pietekas – Skujupīte un Vašleja. Augštecē Slocene tiek saukta arī par Vēžupi, bet starp Valgumezeru un Kaņiera ezeru par Pulkaiņu upi. Vēstures avotos atrodams arī nosaukums Sloka un Sloce.
Upe veidojusies apmēram pirms 12 000-13 000 gadiem, kad no šīs teritorijas atkāpās pēdējie ledāji. Ledus laikmeta beigu posmā upes straume gāja pretējā virzienā, respektīvi, no austrumiem uz rietumiem. Toreiz kopā ar Abavu tā bija lielākā upe tagadējās Latvijas teritorijā! Veidošanās stadijā Slocenei bija ledus gultne, tad izveidojās terases, kas ir redzamas arī mūsdienās.
Vēstures avotos Slocene pirmoreiz minēta 1225. gadā. Vēl Kurzemes hercogistes laikā tā bija kuģojama un tika izmantota kā ūdens satiksmes ceļš. Dažādās vietās un laikos pie tās ir bijušas dzirnavas un cepļi. 20. gadsimta sākumā izrakts savienojums starp Kaņiera ezeru un Rīgas jūras līci (Starpiņupīte) un ietece no tā brīža ir Kaņiera ezers. Pirms tam Slocene caur Kaņieri, Duņieri un Slokas ezeru ietecēja Lielupē. Tagad bijusī Slocenes lejtece (Vecslocene) novada Duņiera un Slokas ezeru ūdeņus Lielupē.
Mūsdienās Sloceni izmanto elektrības ražošanai divos HESos, kas atrodas netālu no Milzkalnes un Smārde. Uzceļot HESu netālu no Milzkalnes, tika atjaunots Šlokenbekas ezers. Vairākās vietās Slocenē ir peldvietas. Kādreiz arī Tukuma pilsētā bija uzpludināts no Slocenes ūdeņiem ezers, bet to iznīcināja Otrā pasaules kara beigās, uzspridzinot tiltu un aizsprostu. Tagad aktīvi notiek centieni to atjaunot.
Upi šķērso valsts autoceļi P121 (Tukums-Kuldīga), V1445 (Tukums-Kandava), V1481 (Jaunmokas-Sloklejas), A10 (Rīga-Ventspils) un V1446 (Tukums-Milzkalne-Smārde-Slampe). Tās krastos atrodas Sloklejas, Līdums, Pārupe, Tukums, Milzkalne, Bērzāji, Radziņciems.
