Nelielā pakalnā lielceļa malā ~1680. gadā tika uzcelta mūra baznīciņa. Uz kāda zārka bijis fon Korfu dzimtas piederīgā nāvi datējošs uzraksts 1684, kas apstiprināja šī dievnama pastāvēšanu minētajā gadā. 1792. gadā tā vēlreiz pārbūvēta un lieli remonti veikti 1852. gadā, kad no jauna apgleznoja un apzeltīja altāri un kanceli. Pēc izmēriem baznīca bijusi neliela, jo tajā vienlaikus varēja pulcēties tikai ~150-170 cilvēku. 1895. gadā iebūvētas jaunas Rīgas meistara Mārtiņa darinātas ērģeles. Visus atjaunošanas izdevumus apmaksājis Priekules barons Nikolajs Korfs.
Zviedrijas karaliene Kristīne baznīcai bija dāvinājusi vecu 1649. gadā iespiestu altāra Bībeli, kas bija viena no pirmajām Gutenberga Bībelēm vācu valodā. Turpat glabājās arī pirmā Ernesta Glika tulkotā Bībele. 1846.–1860. gados Priekules mācītājs bijis vecā Stendera pēctecis – dzejnieks Kārlis Hugenbergers jeb „sirmais latviešu skolotājs” kā viņš pats sevi nosaucis. Kāds no priekulniekiem atcerējās savas mammas stāstīto, ka baznīcai bijuši trīs zvani. Divus no tiem Pirmā pasaules kara beigās vācieši atkāpjoties aizveda līdzi tāpat kā sudraba traukus un citas vērtības.
1938. gadā Priekules baznīca ar visu iebūvēto iekārtu iekļauta valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā.
Otrā pasaules kara laikā līdz ar lielāko pilsētas daļu baznīca tika sagrauta. Bojā gāja arī savdabīgā baznīcas iekārta. Līdz Trešās atmodas gadiem pilsētas centrā pacēlās apdrupušie dievnama un tā torņa mūri, kuros stārķis bija uzdrošinājies uzbūvēt ligzdu. Dievkalpojumi notika izremontētajā draudzes namā, kuru gādīgas rokas bija iekopuša un izveidojušas pa mājīgu lūgšanas telpu. Tomēr sapnis par atjaunotu dievnamu bija dzīvs. 1994. gadā par draudzes, iedzīvotāju un ārzemju labvēļu sarūpētiem līdzekļiem varēja sākties baznīcas atjaunošana. Vispirms jaunu smaili ieguva tornis. Baznīca tika apmesta no ārpuses, uzlika jumta segumu. 1996. gadā vasarā torņa smailē uzlaidās kalēja G. Andersona kaltais vara gailis. Tā paša gada rudenī Latvijas Mākslas akadēmijas studentes K. Taivanes darinātā glezna “Kristus pie krusta” ieņēma vietu draudzes nama altārī, lai vēlāk rotātu atjaunotās baznīcas altāri.
1997. gadā Rīgas Amatniecības vidusskolas Kokapstrādes nodaļas 5.kursa audzēkņi savam diplomdarbam izvēlējās Priekules baznīcas iekārtas priekšmetu visa komplekta izveidi. 1998. gadā pavasarī strauji tika pabeigta baznīcas sienu, grīdas un griestu atjaunošana. Savukārt Rīgā tapa kā dāvana draudzei apsolītā Priekules baznīcas iekārta. Par sponsoru un Rīgas Amatniecības skolas ziedotiem kokmateriāliem līdz maija beigām bija izgatavotas visas interjera sastāvdaļas. 1998. gadā notika dievnama jaunās iekārtas – diplomdarba sekmīga aizstāvēšana. Latvijas Ev.-lut. Baznīcas arhibīskaps J.Vanags tajā pašā dienā iesvētīja atjaunoto dievnamu.
Vecie priekulnieki stāsta dzirdētus notikumus par un ap Priekules baznīcu. Marta Ķere dzirdējusi, ka vēl muižas laikos (19. gadsimtā vidū vai otrajā pusē) kad apkārt baznīcai viļņojās labības lauki. Muižas strādnieces reiz krāvušas auzas un atgadījies tā: divas meitas sarunājušas pa logu ielīst baznīcas pagrabā ģērbkambara pusē, kur apmēram 2 m dziļumā zārkos gulējuši baroni. Runāja, ka viņi dikti bagāti esot bijuši, tāpēc sarunājušas iet bagātības zārkos apskatīt. Viena drīz vien izrāpusies ārā, bet otra palikusi iekšā ilgāk. Kāds vīrs, staigājot apkārt baznīcai, dzirdējis meiteni vaidam. Šī meita drīz pēc tam nomira, bet pirmajai uzlika sodu – tupēt altāra priekšā visu dievkalpojuma laiku.
Teika par Priekules Ikaru
Ar nelielo Priekules luterāņu baznīciņu saistās sena teika par Priekules Ikaru. Turpat divus gadsimtus laiku pa laikam dažādos iespieddarbos – periodikā un grāmatās – lasītājiem tiek sniegti apraksti par kādu sensacionālu notikumu 17. gadsimtā otrajā pusē (pēc citas versijas, 18. gadsimtā sākumā). Priekules kalējs Zviedris-Johansons ar paša izgatavotiem spārniem no šī baznīcas torņa izdarījis Latvijā pirmo lidojuma mēģinājumu. Toreiz lidojumu pasludināja par nepiedodamu Dieva zaimošanu. Vietējo Ikaru rādīja cilvēkiem kā paša sātana iemiesojumu, un Grobiņā uz sārta sadedzināja. Taču tautas atmiņā saglabājies nostāsts par varoni, kurš gribēja jau toreiz sākt piepildīt cilvēces mūžseno sapni – lidot.
Minēto Ikara lidojumu savos mākslas darbos iemūžinājuši: rakstnieks Eduards Dardedzis lugā „Priekules muižas spārni”, novadnieks Jānis Peters un Pauls Dambis operā „Spārni”, kā arī gleznotāji Jānis Anmanis un Auseklis Baušķenieks savos audeklos.
