Kalamecu un Markuzu gravas atrodas Apes novada Gaujienas pagastā. Tās ir kanjonveida gravas ar ūdenskritumiem un dolomīta atsegumiem, kur noteikti var gūt īstena piedzīvojumu meklētāja sajūtas.
Braucot pa autoceļu Gaujiena-Igaunijas robeža pie zīmes “Mežciems” jānogriežas. Vai arī jāturpina braukt Igaunijas robežas virzienā un jāseko norādēm “Kalamecu-Markuzu grava”. Tuvojoties objektam, nebūs sajūta, ka esat nonācis pareizajā vietā, jo visapkārt vienīgi pļavas un koku puduri. Tomēr pavasara ūdeņu skaņa ir nodevīga, un vienā no koku puduriem sākas viegli iemīta taciņa, pa kuru jādodas lejup.
Pirmā ir Kalamecu grava. Lai nokļūtu līdz Markuzu gravai, iesakām doties pāri pļavai, gar koku līniju, līdz pamanīsiet to, ka sākas straujš kritums. Arī taciņa ir iemīta, tomēr šis nav tik bieži apmeklēts objekts un taciņa nav ļoti izteikta. Jāņem vērā, ka sākumā meža ceļi ved caur sausiem priežu mežiem. Tomēr kādu kilometru pirms gravas ceļš pārvēršas kārtīgā lauku ceļā, kura izbraukšana vieglajām automašīnām var sagādāt sarežģījumus. Tādēļ iesakām pēdējo ceļa posmu mērot kājām. Turklāt – pļavās nereti redzamas dzērves, stirnas u.c. dzīvā radība. Kalamecu un Markuzu gravas atrodas pierobežas joslā, tāpēc, tās apmeklējot, jāņem līdzi pase vai ID karte.
Nelieli ūdenskritumi un ala
Kalamecu gravas garums ir 240 metri, dziļums 12 metri, savukārt platums – 10 metri apakšējā daļā un 20-22 metri augšējā daļā. Pavasarī, kad ir daudz ūdens, uz Kalamecu upes (saukta arī Kalamezu) izveidojas krāčainas kāples un vairāki viens otram sekojoši ūdenskritumiņi. Augstākais no tiem ir 0,6 metri, tomēr tie visi kopējā ainavā ir apskates vērti. Jo sevišķi pavasarī. Grava skaista arī rudenī, kad sācies lapkritis.
Savukārt, Markuzu gravas (citviet saukta par Markūzu gravu) garums ir 250 metri, dziļums 13 metri un platums 14-25 metri. Tajā atradīsiet arī alu (augstums 1,2 metri, dziļums 8 metri), kas izlauzta dolomīta ieguves nolūkos. Jāmin, ka Markuzu grava pavasarī brienama uzmanīgi, jo grunts ir ļoti mīksta un mālaina – vietām sūcas avoti, un var pamatīgi iegrimt šķietami nevainīgajos krastos. Vasarā, kad ūdens nav vai tas pavisam izsīkst, skati nav tik ainaviski. Tomēr ir iespēja izpētīt upes gulti un to, kā tā izgrauzusi neparastas formas dolomītā. Gravās atsedzas Pļaviņu svītas Sēlijas un Atzeles slāņi. Slāņu griezums ar kopējo biezumu ir 8 metri, kopējā platība 28 784 ha.
Imants Ziedonis kļūdījās…
Imants un Rimants Ziedoņi savā grāmatā rakstījuši: “Gravas ir noslēpušās, un pārsteidzoši, ka līdzenā vietā tu pēkšņi ieej tādā kā kanjonā, ko gadu tūkstošos dolomītā ir izgrauzusi maza upīte.” Tomēr, vairāki pētnieki vēlākos gados norādījuši, ka vieta nav viss dabas, bet gan cilvēka radīta. To apliecina arī vairāki aptaujātie vietējie iedzīvotāji – vieta radusies, pateicoties dolomīta ieguves darbiem. Pastaigājot pa tuvējām pļavām, redzamas daudzas pamestas mājas vai to paliekas, kas celtas no dolomītiem. Gaujienas apkaimē, tāpat kā Apes rajonā, sastapsit daudzas ēkas, kas celtas no dolomītiem. Arī pašā Gaujienas un Apes centrā. Tā nav tipiska lauku ainava citos Latvijas reģionos.
Kalamecu gravas nosaukums, iespējams, dots par godu tuvumā esošajām mājām ar tādu pašu nosaukumu. Tomēr ir arī iespējams, ka nosaukuma izcelsme saistāma ar Igaunijas tuvumu. Burtiski tulkojot, no igauņu vārdiem “kala” un “mets” sanāk “zivju mežs”, lai gan maz ticams, ka Kalamecu upē gūtas zivis. Tiesa, netālu ir arī Gauja ar savām zivju pilnajām attekām un vecupēm.
No vecāka gadagājuma iedzīvotājiem dzirdēti nostāsti, ka apkaimē dolomītos atrodami vairāki “pazemes bunkuri”, kuri izmantoti gan kā slēptuves, gan kā pagrabi. Ja labi meklējot, pie vecajām mājām šīs vietas vēl atrodamas – no turienes daudzi ņēmuši materiālu pašu māju celtniecībai. Ticēt vai nē – tas jau lai paliek katra paša ziņā.
Kopš 1962. gada tas ir aizsargājams ģeoloģisks dabas piemineklis, kā arī Latvijas Natura 2000 objekts (Eiropas nozīmes aizsargājamo dabas teritoriju saraksts). Tiem, kam patīk savu pētnieka garu izpaust arī Geocachinga aktivitātēs, varam minēt, ka vienā no Uzzini, Iepazīsti ekspedīcijām kāds no dalībniekiem te izveidoja Geocachinga punktu.
© teksts un foto: Zaiga Kaire
Publikācija veidota sadarbībā ar
