Gludās pastaigu takas pat slapjā rudenī un ziemā cauri vecajam muižas parkam, dēvētam par saudzējamu vides pērli Latvijas un Eiropas mērogā, skaisti izved arī mazuļus ratiņos un cilvēkus ratiņkrēslos.
Eleja, Elejas pagasts, Jelgavas novads, GPS 56.46800, 23.72372
Liktenis pret kādreiz tik vareno un krāšņo Elejas muižu, kas tika dēvēta par Kurzemes klasicisma pērli, ir bijis nežēlīgs, no tās atstājot tikai drupas. Tāpēc no citviet redzēto muižu krāšņumiem te nebūs nekā. Pili un pārējās muižas ēkas 1915. gadā, Pirmā pasaules kara laikā, atkāpjoties nodedzināja krievu kazaki. Brīnumainā kārtā izglābās tikai viesu un teātra nami, kuri tagad tiek palēnām atjaunoti un atrodas aiz nožogojuma.
Lai gan zaudējis sākotnējo smukumu, savā vietā palicis vecais muižas parks, pa kuru senos laikos špacierējuši augstdzimušie Mēdemu dzimtas kungi ar kundzēm. Pēdējos gados kopts un atjaunots, parks kļūst arvien interesantāks apmeklētājiem.
Muižas kompleksu no piebraucamā ceļa puses atdala efektīgs, garš laukakmeņu žogs ar arkādēm. Tas esot celts 19. gadsimta 20. gados. Jāizmanto iespēja apskatīt Elejas dobumakmeni, kas iemūrēts žoga rietumu malā (Jelgavas- Šauļu ceļam tuvākā mala). Dobumakmeņi, kas ir pagāniskā laika simboli, parasti atrodas mežmalās vai pļavās. Elejas dobumakmens, iemūrēts žogā, ir kļuvis par vienu no retajiem šāda veida pieminekļiem Latvijā. Vēsturnieki pieļauj, ka tas atrasts Elejas tuvākajā apkaimē, un, ceļot pili, būvniekiem tā iepaticies smukais, neparastais akmens ar dobumu vidū, ka tam atrasta vieta jaunajā žogā.
Elejas muižas parks plešas vairāk nekā 17 ha platībā, otrā pusē līgani saplūstot ar apkārtējiem laukiem. Muižas laikos, atbilstoši tā laika modei, tas veidots kā romantiskais ainavu parks, kur baudīt nesteidzīgas pastaigas un sarunas vai atpūsties lielo koku paēnā, klausoties putnu dziesmās. To tagad var darīt arī ikviens apmeklētājs, jo parkā ir atjaunotas vēsturiskās taciņas, novietoti soliņi kāju pūtināšanai un uzbūvēts tiltiņš pāri dīķim uz pussalu.
Parkā turpina resnumā pieņemties 15 dižkoki, sparīgi aug muižas laikos iestādītās veimutpriedes, Holandes liepas, Sibīrijas baltegles, taču atpazīt šos kokus starp pārējiem pa spēkam būs vien diplomētam mežkopim vai biologam. Parastajam taku gājējam, iespējams, pietiks ar vizuālo baudījumu un oficiālo atzinumu, ka parks no dendroloģiskās un bioloģiskās daudzveidības viedokļa ir saudzējama vides pērle Latvijas un Eiropas mērogā.
Toties uzmanību parka takās nešaubīgi piesaistīs divi savdabīgi, interaktīvi objekti. Vispirms pamanīsim garu, spilgti rozā cauruli, kas savieno grāvja abus krastus, tad, tuvāk pienākuši, noskaidrosim, ka tas ir vides objekts “Saruna”, kas ļauj cilvēkiem sarunāties katram no sava krasta. Protams, katram jāizmēģina, kā skan lielajā klausulē iečukstētais vai skaļi ieaurētais.
Tēlnieka Gļeba Panteļejeva skaistas meitenes veidolā veidotā skulptūra “Mīlestībai” simbolizē romantisku mīlestību. Meitene vecajā parkā gaida savu mīļoto, lai atkalredzēšanās prieks pārņemtu viņas dvēseli. Krēslas stundās skulptūru patiešām romantiskās noskaņās ietērpjot īpašais izgaismojums.
Īpašs pievilkšanas spēks ir savdabīgajam Tējas namiņam parka ziemeļu pusē. Celts līdz ar pils būvniecību, tas arī tika nopostīts kopā ar pili. Tieši pēc simts gadiem, 2015. gadā, tas atkal atdzima, kļūdams par vietu, kur notiek laulību ceremonijas, kur ekskursantu grupas var nobaudīt tēju. Taču tas viss norisinās aktīvās tūrisma sezonas laikā. Bet parkā atkal notiek būvniecības darbi. Pie brīvdabas estrādes tiek celts izstāžu nams, kur būs vieta semināriem, izstādēm, tiks iekārtota ekspozīcija par Elejas muižas vēsturisko apbūvi, parku un cilvēkiem, kas veidojuši Elejas muižu.
Teksts un foto: Anita Banziņa
8.12.2021
