Mežotnes pilskalna dabas takas piedāvā gan relaksējošu pastaigu Lielupes apkaimē, gan arī paver vēstures lappuses, kas stāsta par zemgaļu varonīgajām cīņām.
Mežotnes pagasts, Bauskas novads, GPS 56.440143, 24.045875
Mežotnes pilskalns vasarā ir sasniedzams no abiem Lielupes krastiem, jo tos savieno kājāmgājēju tiltiņš. Taču no oktobra līdz maijam tas ir nolikts ziemas guļā, tāpēc taku gājējiem jārēķinās, ka pilskalns būs pieejams tikai no Lielupes kreisā krasta. Takas nav piemērotas arī apmeklētājiem ratiņkrēslos, ziemā tās netiek tīrītas. Taku garums – apmēram 2 km. Te ir arī jaunumi – projekta “Izzini baltus” ietvaros pilskalna teritorijā tapušas jaunas skatu platformas un celiņi noklāti ar dolomīta atsiju segumu, kas iešanu padara patīkami ērtu.
Jau no pļavas Lielupes krastā, kur savas mašīnas savieto arī makšķernieki, labi saskatāms pilskalns ar jauno skatu platformu. Pastaigu var uzsākt ar kāpienu stāvajā pilskalnā. Der zināt, ka tas ir viens no lielākajiem 9. – 13. gadsimta seno zemgaļu pilskalniem. Pilskalns ir ierīkots uz zemesraga Lielupes krastā. No upes puses to no uzbrucējiem ir sargājis stāvais krasts, kura augstums sasniedz 16 metrus. No pārējām pusēm drošību deva divu vaļņu un aizsarggrāvju nocietinājuma sistēma. Senos laikos pa Lielupi uz Mežotnes pili braukušas laivas un Lielupes ielokā esot atradusies zemgaļu osta.
Ja arī vēstures izzināšana nav pastaigas galvenais mērķis, tomēr skaidrības labad vēl jāpiemin, ka līdz 1270. gadam šeit atradusies zemgaļu Upmales zemes galvenā pils. Pēc tās nopostīšanas Livonijas ordenis pilskalnā uzcēla savu pili, lai aizsargātos pret lietuviešiem. Tomēr tie mierā nelikās un 1346. gadā ar sacēlušos zemgaļu palīdzību pamatīgi nogrāva Mežotnes pili, kas vairs netika atjaunota. Īsi sakot, te zemgaļi, lietuvieši un krustneši ir nemitīgi un nikni karojuši, dedzinājuši, postījuši. Ja kādam vēstures notikumi šķitīs gana interesanti, par tiem pastaigas laikā varēs vairāk izlasīt informatīvajos stendos.
Skats no augstās platformas uz Lielupes straumes gauso plūdumu un Mežotnes pili tālumā ir iedvesmojošs. Pilskalna plakumam otrā pusē ir vēl viena skatu platforma. Arī te cauri kokiem pretim veras Lielupe, izrādīdama, cik gleznaini tā izlokās cauri Zemgales līdzenajām pļavām.
Kad nokāpts no pilskalna, var pagriezties pa labi, kur pavisam netālu spoži spīd Mežotnes baznīcas nesen atjaunotais tornis. Pēdējoreiz barokālā stila tornis ticis remontēts Latvijas brīvvalsts laikā, bet kara laikā sagrauts. Rekonstrukcija un remontdarbi notiek arī baznīcā, bet tā vairs nebūs sakrāla celtne, bet gan tūrisma objekts ar skatu platformu un ekspozīciju tornī par seno zemgaļu dzīvi, taču jāpagaida – apmeklētājiem tornis vēl nav pieejams. Netālu no baznīcas atrodas Mežotnes muižas īpašnieku firstu Līvenu dzimtas kapi.
Lai noklūtu Vīnakalnā, var atkal iet atpakaļ gar pilskalnu līdz atpūtas laukumam, kur iekārtota Spožās skudras taka, kas vienlaikus ir arī rotaļlaukums. Vieta īpaši interesanta būs bērniem, kuri varēs uzzināt, kādi neparasti iemītnieki apdzīvo pilskalnu, un aplūkot tos fotoattēlos.Te būs satikšanās ar spožo skudru, sikspārni, lapkoku praulgrauzi, vidējo dzeni, stārķi un zalkti.
Otrpus grantētajam ceļam sākas gara, fotogēniska koka dēļu laipa uz Vīnkalnu, plata un droša arī bērniem. Apmēram puskilometra garumā tā ved pa Lielupes ielejas pamatkrasta lejas daļu. Stāvā nogāze ar vareni saaugušiem kokiem labajā pusē veido iespaidīgu dekorāciju. Kreisajā pusē laipām līdzi seko senlejas pļavas, tālāk panorāmu jau papildina Mežotnes pils viņpus Lielupei. Kad laipa beigusies, vēl jāpaiet pa taciņu līdz kāpnēm, kas uzved Vīnkalnā.
Teritorijā starp Mežotnes pilskalnu un Vīnkalnu 13 ha platībā esot pletusies senpilsēta, lielākā senajā Zemgalē. Vīnkalns veidots līdzīgi Mežotnes pilskalnam, pārveidojot Lielupes ielejas stāvās krastu nogāzes. Vēsturnieki uzskata, ka tas varētu būt bijis Mežotnes kompleksa papildnocietinājums vai nocietināta kulta vieta. Tāpēc likumsakarīgi, ka plakuma vidū Mežotnes pilskalna svētku laikā tiek rīkots ugunsrituāls.
Atpakaļ ir jādodas pa to pašu koka laipu, bet iešana pa to ir tik patīkama, ka nav jāīgņojas par atkārtošanos. Vien lietus laikā gan jāuzmanās – laipa mēdz būt slidena.
Teksts un foto: Anita Banziņa
22.11.2021
