Auļukalna muiža – Drustu pagasts, Raunas novads

Degustācijas, Koncerti, Meistardarbnīcas, Muižas, Vingrošana

Vecajā muižā sākušies jauni laiki – no pamestas, grūstošas ēkas bijusī kungu māja pārtop par radošu vidi mākslai, mūzikai un kopīgam darbam. Muižas jaunie saimnieki Mikus Čavarts un Inita Šalkovska ne tikai turpina ēkas atjaunošanas darbus, bet arī viesmīlīgi uzņem ciemiņus, rīko radošas darbnīcas un pasākumus, cep spēcinošo Auļukalna Uguns maizi.

Piedāvājums: pastaigu taka pa muižas terasēm un ēkas apskate; stāstījums, pasaka, tautas mūzikas instrumentu demonstrācija, piedalīšanās maizes cepšanā, degustācija; ritma izjūtas nodarbība ar dažādiem sitaminstrumentiem un bez tiem, bungu aplis; kustību nodarbība veselībai ar cigun (qigong) un kaujas mākslas ušu (wushu) elementiem. Par iespējām un apmeklējuma laiku vienoties iepriekš ar saimniekiem.

No pilsētnieka par muižkungu

Muižas garajā dzīvē dažādu notikumu un pārmaiņu ir bijis pārpārēm. Pēdējās sākās 2002. gadā, kad Rīgas mūziķis un mākslinieks Mikus Čavarts savu galvaspilsētas centra dzīvokli iemainīja pret Auļukalna muižkunga māju. Avantūra? Jā, varbūt, taču labi pārdomāta. Sen jau bija briedināta doma par pārcelšanos uz laukiem, un sapnis piepildījās. Drustu pusi un tieši šo vietu Mikum ieteica draugs Ojārs Rode, Piltiņkalna apsaimniekotājs, biedrības Tautskola 99 Baltie zirgi dibinātājs un skolas direktors.

Var pieļaut, ka, ieraugot savecējušo, noskrandušo ēku, kas savā raibajā mūžā piedzīvojusi daudzējādas pārbūves un piebūves, varētu arī sabīties. Taču, kā Mikus Čavarts atzīst, iedrošinājis tas, ka ēkas pamatelementi bija vēl labi saglabājušies, jumtu ieskaitot. Viss sāka notikt lēnām un prātīgi. Pa mazumiņam vien, bet neatlaidīgi vecā ēka šajos 18 gados ir remontēta, lāpīta un atjaunināta. Sākumā tajā ir dzīvots un strādāts tikai pa vasarām, bet nu ēka ir apdzīvojama visu gadu.

Saimnieks īsi uzskaita izdarīto: veikta arhitektoniskā izpēte, ievilkts ūdensvads un elektrība, reastaurēti logi un durvis pirmā stāva lielajā zālē. Beidzot tajā skaisti var iekļūt arī no fasādes puses. Daļēji izbūvēts arī otrais stāvs, kur bijusi kungu guļamistaba. Vēl jāturpina zāles iekārtošanas darbi, lai ar vēl lielāku vērienu te var aizvadīt pasākumus un godam uzņemt ciemiņus. Muižas atjaunošanas un uzturēšanas darbi šķiet nebeidzami. “Ir dažkārt sarežģīti,“ atzīst Mikus Čavarts. “Te nav kā pilsētas dzīvoklī. Te tu pats esi atbildīgs par visu, kas apkārt. Visu jāprot pašam paveikt. Bet izvēle ir izdarīta un jāturpina.”

Muižas CV

Muižas aizsākums ir datēts ar 1787. gadu, kad uzbūvētas Gatartas muižas pirmās ēkas un vienlaicīgi iekārtotas arī Jaundrustu un Auļu muižas. Kad agrārās reformas laikā notikusi muižas sadalīšana, 1920.-1935. gadā  kungu mājā darbojusies četrklasīga Drustu 1. pakāpes pamatskola. Lai uzceltu jaunu skolas ēku Drustos, muižu nācies pārdot. To nopircis mākslinieks, karikatūrists Jānis Rība ar sievu Emmu, pulcējot sev apkārt inteliģentus draugus. No viņa mantiniekiem muižu iegādājies Mikus Čavarts.

Bet vēl šajā starplaikā, kas bijuši padomju gadi, 80. gadu vidū tika plānots Auļukalna muižas kompleksu veidot kā padomju saimniecības “Drusti” pirmā iecirkņa centru. Restaurācijas un tālākas izmantošanas projektā bija paredzēta viesnīca, kino zāle, pasts, dzīvokļi, vasaras istabas talciniekiem, kamīnzāle. “Vēstures un arhitektūras pieminekļu kopšana un saglabāšana ir svarīgs uzdevums. taču ne mazāk svarīgi ir rast šodienas vajadzībām atbilstošu šo pieminekļu pielietojumu,” 1984. gadā rakstīja Cēsu rajona avīze “ Padomju Druva”. Skan joprojām šodienīgi. Tolaik gan nepaguva pie “pielietojuma”  ķerties klāt, un laikam jāsaka, – labi, ka tā.

Kultūrtelpa visiem

Muiža, lai gan vēl ilgu laiku būs tapšanas un atjaunošanas režīmā, pašlaik ir Mikus, Initas un viņu bērnu Ausmas un Miervalža īstās mājas. Laukos vispār un kur nu vēl atjaunojamā muižā darbu pāri galvai, taču Mikum un Initai kā radošiem cilvēkiem ar to vien ir par maz. Arī dzīvojot laukos, saglabājas saikne ar pilsētu, ar radošo darbu. Atgādināsim, ka Mikus ir bungu un dūdu mūzikas grupas “Auļi” dibinātājs un ilgu laiku tās dalībnieks, muzicējis grupā “Iļģi”,  izveidojis grupu “Pērkonvīri”, tagad vairāk pievērsies vizuālajai mākslai, ilustrācijai. Inita ir pieredzes bagāta stāstniece, kas pasakas un neparastus dzīves gadījumus klausītājiem sākusi atraktīvi vēstīt jau skolas laikā.

Nu radošās prasmes un talants tiek likts lietā, veidojot Auļukalna muižā savu kultūrtelpu un atverot to arī citiem. Dažādos pasākumos un radošajās darbnīcas bērnu un pieaugušo ir bijis pārpārēm. Arī plānu un iespēju ir daudz, jo, arvien tuvāk iepazīstoties ar vietējiem cilvēkiem, rodas  ciešāka  kopienas sajūta un jaunas idejas. Drusti laikam  ir tāda īpaša vieta, kas pievelk radošus cilvēkus, jo, kā norāda Mikus, tuvākajā apkaimē ir daudz mākslinieku un citādi aktīvu cilvēku.

Stāstu un ritma apvienība “Brīnumpasaka”

Tautas pasakas stāstos un skaņās piedāvā piedzīvot Inita Šalkovska, kura stāsta tautas pasakas un atgadījumus no dzīves. Pasakas stāstīšanas laikā stāstniece un klausītāji piedzīvo notikumus, kas it kā ir, it kā nav bijuši, un tiekas ar varoņiem, kuri it kā ir, it kā nav īsti. Lai saprastu pasaku nozīmes, izcelšanās dabu un tēlu iespējamos skaidrojumus, Inita Šalkovska ir studējusi folkloru Latvijas Kultūras akadēmijā, tomēr par svarīgāko izziņas procesu ieraudzījusi dzīvo stāstījumu un tiešo pieredzi. Stāsts darina stāstnieku, stāstnieks darina klausītāju. Stāstu laikā Mikus Čavarts spēlē dažādus skaņurīkus, radot skaņu telpu, kurā risinās pasakas stāsts. Dažkārt pasākumos uzstājas arī kokles virtuoze un etnomuzikoloģe Kristīne Ādmine.

Braucam ciemos un baudām Uguns Maizi!

Auļukalna muižā neliek akcentu uz tūristu izklaidēm, taču par ciemiņu klātbūtni  allaž priecājas, un ne tikai pasākumu, koncertu un talku laikā. 2020. gada lielākais notikums un prieks ir uzmūrētā lielā, ar malku kurināmā maizes krāsns. Tajā  top īpašā, spēcinošā Auļukalna Uguns Maize.

Maizes cepēja un maizes cepšanas lietpratēja ir Inita, kura ir smalki izpētījusi maizes cepšanas gudrības un tradīcijas Latvijā. Maize gan galvenokārt tiek cepta pašu ēšanai, taču, ja gadās īstajā reizē, pie garšīga rudzu maizes kukulīša var tikt arī ciemiņi. Ja ir interese, viņa labprāt pamācīs, kā top maizīte.

Vietu, kur priecēt ausis, acis un sirdi, Auļukalnā ir atliku likām. Muižā ciemojoties, var gan izzināt Auļukalna muižas vēsturi un leģendas, gan izstaigāt ainavisko apkārtni. Garenais Auļukalna ezers, kur 8.-11. gadsimtā bijusi ezermītne, gan nav pieejams, taču no paugura labi pārskatāms. Muižas parks, kuram jābūt apkārt katrai kārtīgai kungu mājai, gan bijis neliels, toties ievērojams ar īpašu terasveida plānojumu. No muižas ēkas līdz pat ceļam nokāpj piecu līmeņu terase – tāda mēroga vienīgā visā Ziemeļvidzemē.

Un kur tad vēl saldie ķirši, kas stādīti vēl muižas laikos! Tie jau sasnieguši dižkoku statusu un izstiepušies tik gari, ka pie saldajām ogām klāt tiek tikai strazdi.

Pagalmā ikvienu sagaida kulta akmens “Silnieku elka Dievtēls”. Tas ir deponēts no Cēsu Vēstures un mākslas muzeja. Kādreiz aizvests prom no Drustiem, tas atkal atgriezies mājās.

Teksts: Anita Banziņa, 28.01.2021.

Informācija aktualizēta 01.03.2021.
Foto no Auļukalna muižas arhīva.

Rezervē naktsmājas



Booking.com