1483. gadā Livonijas ordeņa mestrs Borhs piešķīra zemes īpašumu feodālim Klausam Korfam. Tā izveidojās Priekules muiža, un tika uzcelta tā saucamā vecā pils, kura nav saglabājusies. 20. gadsimta 60. gados rokot ūdensvadu, skolas darbinieki atraka šīs vecās pils paliekas.
Par Korfu jaunās pils celtniecību valda visdažādākie viedokļi. Spriežot pēc kādreizējā uzraksta virs pils durvīm, tā uzcelta 1796. gadā M.Berči projektētā no sarkaniem ķieģeļiem celtā trīsstāvu ēka celta pēdējā barona laikā par viņa sievas francūzietes pūra naudu, domāta kā medību pils cara galma augstmaņiem. Baroni Priekulē esot dzīvojuši tikai vasaras mēnešos. Viņu ierašanos parasti sagaidījuši ar lāpām. Bijušais muižas ceļš uz pili (tagadējā Aizputes iela), vēl mūsdienās saglabājis daļu no kastaņu alejas.
19. gadsimta otrajā pusē Rietumeiropas ietekmē muižnieki steidza modernizēt savas necilākās muižu ēkas. Pils papildināta ar balkonu un plašām parādes kāpnēm, kas turpinās upes krasta nogāzē un aizved parkā. Uzbūvēja arī pils skatu torni. Tolaik Priekules pilī bija zāle, ēdamistaba, ieroču istaba, naudas glabātuve, kapela, viesu istabas, barona, viņa piederīgo un kalpotāju istabas. Pie ieejas vestibilā atradies liels kamīns, zem pils plašs velvēts pagrabs. Kara laikā pils stipri cietusi, taču tā tika atjaunota, un pašreiz tajā atrodas Priekules vidusskola. Trešās atmodas gados Latvijas tautas frontes biedri atjaunoja torni. Tajā uzvilka mūsu valsts karogu.
Zviedru vārti
Senāko Priekules muižas saimniecības pagalmu sargāja vareni, nocietināti caurbraucamie vārti, kas tautā ieguvuši nosaukumu Zviedru vārti. Lai gan to fasādē ierakstīts 1688. gadā, vārtu celtniecība reāli varētu būt notikusi 17. gadsimtā pirmajā pusē vai vidū, bet minētajā gadā – tikai daži dekoratīvās apdares darbi. Vārti ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, to plastiskā apdare un akmens cilnis – valsts nozīmes mākslas piemineklis. Ģerboņu cilnis kalts no pelēcīgā smalkgraudainā Gotlandes smilšakmens. Tajā divu dzimtu ģerboņi: fon Korfu un fon Rēdernu. Caurbrauktuvei abās pusēs izbūvētās nišās agrāk stāvēja pa draudīgam akmens sargzaldātam. Vairāk nekā 2 m augstās skulptūras bijušas krāsotas, piešķirot jau tā amizanti neveiklajai tēlniecībai vēl kādu laikmetīgas bravūras niansi. Ir saglabājušās liecības par tradīciju, ka ekskursanti pirms Otrā pasaules kara brauca šiem sargzaldātiem bučot nabu. Šī kara laikā arī figūras iznīcinātas. Iespējams, ka tradīcijas izdosies atjaunot līdz ar Normunda Šteinberga izveidoto koka figūru uzstādīšanu. Sargzaldāta figūra attēlota arī uz kādaspirmskara laika pastmarkas.1954. gadā vārtiem tika veikta samērā vērienīga un korekta restaurācija. Netika atjaunots pulkstenis ēkas rietumu fasādē un sargu statujas. Kopš 20. gadsimtā 80.gadiem avārijas stāvokļa dēļ vārti netiek izmantoti. 2002. gadā uzsākti remontdarbi.
Kāda sena teika vēsta, ka barons pavēlējis meistariem iebūvēt slepenu nišu Zviedru vārtu ārējo durvju stenderē, lai tur varētu noglabāt naudu un vērtslietas, kas jāmeklē zināmā laikā, noteiktā stundā. Visi vārtu būvētāji pēc tam dažādos veidos gājuši bojā. Līdz pat mūsu dienām nišu atrast nevienam vēl nav izdevies. No vecās pils uz vārtiem vedusi slepena eja, kas tālāk iznākusi virs zemes.
