Ungurmuiža – Raiskuma pagasts, Cēsu novads

Muižas, Naktsmītnes, Telpas svinībām

Ungurmuižas kungu dzīvojamā ēka ir Latvijā vienīgā baroka koka celtne ar unikāliem sienu gleznojumiem. Tā kļuva par paraugu daudzām muižu ēkām Vidzemē. Ungurmuiža būvēta, nevis lai ārišķīgi lepotos ar tās greznību, bet gan, lai īpaši iekļautos apkārtējā vidē, ievērojot senas tradīcijas un praktiskumu. Tieši tas bija svarīgi ģenerālleitnantam Baltazaram fon Kampenhauzenam un viņa sievai, kad viņi 1730. gadā sāka to būvēt. Celtnes apdarē izmantoti neparasti dekoratīvie elementi. Apkārt muižai plešas ainavu dārzs un parks, kur aug lielākais Latvijas dižkoku kopojums – ap 40 koku.

Muiža zem ozoliem un liepām – tāds ir pirmais priekšstats katram, kurš ierodas Ungurmuižā. Šī vieta šķiet brīnumainā kārtā patvērusies no likteņu vētrām. Tomēr tas nav tikai harmoniskais ainavas un būvmākslas savienojums, kas izraisa īpašas jūtas un Ungurmuižai piešķir ārkārtējības oreolu. Tā ir visam pāri lidojošā gaisotne, ko radījusi garīgā vide, kādā Ungurmuiža tapa un kādā tai bija lemts dzīvot līdz pat Pirmajam pasaules karam.

Vēsture

Sākotnējais vietas nosaukums bijis līviskais Orellen (1218. gadā te bijusi idumiešu Ureles pils). Līdz 1421. gadam muiža piederēja Rozulas pilij, tad to nopirka Kerstens fon Rozens un Ungurmuiža kļuva patstāvīga. 16.-17. gadsimtā muiža piederēja fon Ungernu dzimtai, no kuras arī saglabājies tagadējais vietas nosaukums. 1728. gadā Ungurmuižu kopā ar Kūduma muižu nopirka zviedru ģenerālleitnants Johans Baltazars fon Kampenhauzens (1689-1758), kurš arī uzbūvējis tagad apskatāmo ēku. Neskatoties uz humanitāro izglītību, viņš izvēlējās militāro karjeru. Ziemeļu kara beigās viņš pārgāja Krievijas pusē un, pēc gada saņēmis pulkveža pakāpi, komandēja grenadieru pulku. Bijis Pētera I tuvs draugs. 1730. gadā viņš atstāja aktīvo karadienestu, bet 1742. gadā kļuva par Somijas guberna­toru. Savā testamentā Baltazars ierakstīja, ka Ungurmuiža “nekad, nekādos laikos nav pārdodama”, tai jāpaliek dzimtas īpašumā. Tā arī bija – Kampenhauzenu dzimta šeit dzīvoja līdz 1939. gadam.

Kampenhauzens 18. gadsimtā uzbūvēja ne tikai muižas pili, bet arī jaunu klēti, stalli, putnu māju, kurā dzīvoja medīšanai paredzētie fazāni. Dzīvojamo ēku, kas kļuva par paraugu daudzām muižu ēkām Vidzemē, sāka būvēt 1730. gadā, bet jau 1732. gadā saimnieks tajā ievācās uz dzīvošanu. 1747.-1753. gadā ēka tika pārbūvēta – piebūvēja mansarda stāvu. Kaut arī tā ir koka guļbūve, kas apšūta ar dēļiem, māja atstāj fascinējošu iespaidu pateicoties samērīgajām proporcijām un ārējai apdarei ar astoņiem baltiem pilastriem, pulksteni un notekcaurules rotājošām kronētām pūķu galvām (ķīniešu mākslas dekoratīvs motīvs). Interjerā ir ievērojami tempera krāsas gleznojumi – grenadieri, ainavas un ornamentālās kompozīcijas. Tos 1750. gadā gleznojis meistars no Limbažiem Georgs Dītrihs Hinšs. 1752. gadā tika izgatavots pulkstenis, kas novietots pagalma pusē, frontona centrā.

Kampenhauzens bija hernhūtisma atbalstītājs un veicinātājs, tādēļ 1734. gadā viņš dibināja muižas skolu, ko uzcēla burtiski blakus kungu mājai. Sākotnēji tajā mācījās 24 zemnieku bērni, bet lielākais skaits reģistrēts 1763. gadā – 91 audzēknis.

Pēc saimnieka atraitnes nāves Helēnas Juliānes nāves 1775. gadā Ungurmui­­ža kopā ar Kūduma un Lenču muižu mantoja dēls – arī vārdā Baltazars fon Kampenhauzens. Viņa karjera bija tik pat spoža kā tēvam. 1797. gadā viņš kļuva par Krievijas senāta locekli un, tā kā viņam bija daudz pie­nā­ku­mu Krie­vijā, nevarēja daudz uzturēties Ungurmuižā. Kampenhau­zens to iz­no­­mā­ja Karlam Fridriham fon Brimmeram. Tajā laikā sastādītais inventāra saraksts ļauj ieskatīties Ungurmuižas saimnieciskajā dzīvē. No tā uzzinām, ka muižā ir spirta brūzis, maizes ceptuve, veļas māja, pienotava, klēts, leduspagrabs un citas ēkas. 1800. gadā pēc B. fon Kampenhauzena nāves īpa­šumu mantoja viņa dēls Hermans Johans.

Muižas ēka savā mūžā ir daudz cietusi. Nelaimes sākās ar Pirmo pasau­les karu, kad pa to ālējās kazaki, tie izlauza otrā stāva apgleznotās starpsienas un iznīcināja daudzas grāmatas. Ēka vairs netika atjaunota un Lilija fon Kampenhauzena sāka dzīvot “mazajā mājā”, ko pēc kungu mājas parauga 19. gadsimtā uzcēla muižas pārvaldnieks. Pēc Otrā pasaules kara Ungurmuiža bija gaužām bēdīgā stāvoklī. Kā daudzviet Latvijā, arī šeit tika ierīkoti dārzeņu pagrabi un pat minerālmēslu noliktavas. 1953.-1989. gadā Ungurmuižā darbojās Kūduma pamatskola. Lai gan daudz no vēsturiskajām vērtībām un telpām tika pārbūvētas skolas vajadzībām, ēka neaizgāja bojā. Pēc skolas pārvietošanas uz Stalbi muižā sākās pētnieciskie un restaurācijas darbi.  20. gadsimta 70. gados restauratori atklāja kungu mājas kāpņu telpas skaistos gleznojumus – temperas tehnikā veidoto marmora imitāciju un grenadieru figūras. Paplašinoties Cēsu Vēstures un Mākslas muzeja darbībai – tika izveidota muzeju apvienība – radās iespēja pievērsties Ungurmuižas restaurācijai.

Muižā sākās izpētes darbi un atklājās lielākā daļa skaisto sienu gleznojumu, ko slēpa rupjš apmetums un tapetes (pat 1860. gada avīzes). Izrādās, sienu gleznojumi klājuši visas ēkas telpu sienas, bet tualetes un dušas iebūvētas bijušajā Kampenhauzenu dzimtas goda telpā, kuras sienas klāj sižetiskas ainas ar kokiem, ūdeņiem, ēkām, un eņģeļiem.

Ar Imanta un Ievas Lancmaņu ieinteresētību  20. gadsimta 90. gadu vidū aizsākās aktīvs izpētes process, atjaunojās arhīvu arhitektoniskie pētījumi dabā, lai ar laiku muiža atgūtu savu 18. gadsimta izskatu. Diemžēl darbi uz ilgu laiku apstājas, lai atsāktos tikai 2002. gadā. Lai nebojātu muižu, darbi veikti, izmantojot dabiskos materiālus. 50.-60. gados izjaukto sienu baļķi sanumurēti un novietoti agrākajās vietās.

Dārzs un parks

Apkārt muižai ainavu dārzs un parks, kur aug lielākais Latvijas dižkoku kopojums – ap 40 koku (galvenokārt ozoli) 4-5,6 m apkārtmērā. Kad ģenerālleitnants Baltazars fon Kampenhauzens iegādājās Ungurmuižu, apkārtnē jau bija seni lieli ozoli. Taču parks un mežs, ko redzam šodien, ir pašu Kampenhauzenu stādīts. Uzceļot dzīvojamo ēku, tika iekārtots liepu dārzs, ko noslēdza skaists dārza paviljons jeb Tējas namiņš, tika iekopts augļu dārzs.

Ir vērts izstaigāt Ungurmuižas apkārtni un ieraudzīt senās liepas, ošus un ozolus. Izkoptajā mežā pamanāma dīķu sistēma, kas kalpojusi gan praktisku meliorācijas apsvērumu dēļ, gan arī estētiski papildinājusi meža ainavu. Turpat mežā ir senais ozols, ko Imants Ziedonis ar domu-biedriem nosaucis dižā ķīmiķa Paula Valdena vārdā. Dabas taka un Melnais tiltiņš t.s. Melnais ceļš, kas apstādīts ar četrām lapuko­ku rindām (saglabājušās daļēji) aizved līdz pat muižas kapličai, kur apglabāti dzimtas piederīgie un tuvākie muižas ļaudis.

Centrālais parka celiņš ved uz Tējas namiņu. Šī kvadrāta ēka statņu konstrukcijā ar barokāli izliektu jumtu, kura stūrus rotā notekas pūķu galvu veidolā, muižas parku grezno kopš 18. gadsimta vidus. To cēlis Rozbeķu namdaris Kristofs Gerverts. Īpaši skaista bijusi namiņa pret kungu māju vērstā fasāde ar apgleznotām lielo vārtu vērtnēm un uz diviem vairogiem gleznotiem grenadieriem. Namiņa Iekšpusē  kāpnes ved uz 2. stāvu, kur atrodas plašu telpa. 1974.-1979. gadā noritēja Tējas namiņa restaurācija.

Bērnu rotaļu namiņš – “Mazais Unguriņš” – celts 19. gadsimta 50. gadu otrajā pusē augļu dārza ziemeļrietumu pusē blakus “liepu dārza” lielajai alejai. Tas būvēts pildrežģa tehnikā. Šo mazo dārza namiņu zēna gados būvējis Baltazars Konrāds Maksimilians fon Kampenhauzens.

Muižas īpašā noskaņa

Latvijā vienīgā baroka koka celtne ar unikālajiem sienu gleznojumiem labprāt uzņem viesus. Par tradīciju kļuvuši koncerti, pulcējot simtiem skatītājus, kas vasarās parka gaisotnē zem klajas debess vēlas izbaudīt klasiskās mūzikas skanējumu. Ziemas sezonā ciemos aicina Ungurmuižas mazie tradicionālie mūzikas vakari. Izstāžu zālē apskatāmas latviešu mākslinieku darbu izstādes. Kungu mājas svinību zāle, terase vai parks ir lieliska vieta kāzām un laulību ceremonijām. Tiem, kas novērtē gardu maltīti no vietējiem sezonas produktiem un gadsimtiem senas receptes, ir atvērts Ungurmuižas restorāns.

Ungurmuižas īpašo noskaņu izjūt ikviens – mākslas baudītāji, vēstures pētnieki un dabas mīļotāji. Šeit ir vieta romantiskām pastaigām, svinībām, atpūtai ar ģimeni, kur senie ozoli un liepas stāsta par dabas un cilvēka attiecībām gadsimtu garumā un nodod svētību nākamajām paaudzēm.

© Ilmars Kukurs, 12.06.2020.

Informācija aktualizēta 01.12.2021.
Foto no Ungurmuižas arhīva

Apkārtnē. Ungurmuiža atrodas tikai 15 km no Cēsīm, tāpēc ceļojuma maršrutā var iekļaut arī šīs Vidzemes skaistās pilsētas iepazīšanu.