Piemineklis zviedru karavīriem Mūrmuižas kaujas vietā, ko 1935. gadā Latvijas valdība izveidoja kopā ar zviedriem, ir nozīmīgs kultūrvēsturisks objekts.
Vilces pagasts, Jelgavas novads, GPS 56.43477, 23.52901
Pēc izskata pieticīgais piemineklis atrodas uzkalniņā, mežmalā, netālu no Dobeles- Bauskas šosejas. Pieminekļa tēlnieks ir Pēteris Ārendts. Piemineklī iekalts uzraksts latviešu un zviedru valodā: “1705. gada 16. jūlijā šajā vietā zviedru karapulki Ādama Ludviga Lēvenhaupa vadībā uzvarēja spēcīgāku ienaidnieku”.
Mūrmuižas kauja notika 1705. gada 16. jūlijā, Lielā Ziemeļu kara laikā, Svētes upes krastos netālu no Mūrmuižas.7000 karavīru lielā zviedru armija sakāva 20 tūkstošu karavīru lielo grāfa Šeremetjeva vadīto krievu karaspēku. Lūk, ko par kauju var izlasīt www.vikipedia.org.
Kaujas norise
Pēteris I no savas bāzes nometnes Polockas cietoksnī uzdeva Šeremetjevam ar 9500 jātniekiem un 2500 kājniekiem doties uz Jelgavu, kur bija izvietotas zviedru karaspēka daļas, kas nepieciešamības gadījumā varēja doties palīgā galvenajai zviedru karaspēka daļai Polijā un Saksijā. 11. jūlijā krievi sasniedza Mežotni pie Lielupes, bet zviedri ieņēma aizsardzības pozīcijas gar Svētes upi.
Zviedru karaspēkam (ap 7000 vīru) Kurzemes un Piltenes gubernatora Ādama Lēvenhaupta vadībā izdevās sakaut daudz lielāko krievu karaspēku (ap 12 000 vīru), jo kaujas vidū, uzskatīdami to par uzvarētu, krievi esot sākuši laupīt zviedru vezumus. Zviedri sakopoja spēkus un atspieda krievus atpakaļ, līdz tie pievakarē atkāpās uz Mežotni. Zviedri kaujā zaudēja ap 1900 karavīru, krievu zaudējumi bija daudz lielāki, jo zviedri esot ieguvuši 13 lielgabalus, 9 karogus, 400 gūstekņus un visus vezumus.
Sekas
Pēc kaujas Lēvenhaupts izlēma atvilkt savu armiju uz Vidzemi, bet krievi, saņēmuši papildspēkus, 1705. gada augustā jau ar 16 500 vīriem viegli ieņēma Kurzemi un Zemgali. Pēc tam, kad 1706. gada 3. februārī zviedru karaspēks kaujā pie Frauštates Silezijā uzvarēja sakšu armiju, 1707. gada martā krievu armija atstāja Kurzemi, kuru atkal pārņēma zviedri.
Laikrakstā “Jelgavas Ziņotājs” (30.06.1990) skaidrota pieminekļa nozīme: ”Piemineklis šeit simbolizēja ne tikai zviedru militāro uzvaru, bet arī humānistiskā pasaules uzskata nemirstību, kas izpaudās armiju attieksmē pret civiliedzīvotājiem. 1706. gadā, domājot par karaspēka apgādi un zemniekiem, Lēvenhaupts norīko zaldātus lauku sētu apsargāšanai. Turpretim pēc dažiem gadiem Šeremetjevs nosūta Pēterim I plaši pazīstamo raportu, ka viss, kas ir kaujams, un viss, kas ir dedzināms, Vidzemē ir nokauts un nodedzināts. Tā objektīvi viņš sagatavoja Latviju 1710. gada Lielajam mērim. Tādēļ piemineklis ir jāsaudzē kā humānisma iemiesojums, īpaši laikā, kad mēs sākam atpazīt savu vēsturi un kaimiņus.”
Otrpus Dobeles- Bauskas šosejai, Svētes upes kreisajā krastā, 1991. gadā tika uzstādīts piemineklis kritušo zviedru karavīru kapavietā.
Foto: Anita Banziņa
