Staburags nu saglabājies vien ļaužu atmiņās, fotogrāfijās, leģendās un literāros darbos. Pēc Pļaviņu HES uzpludināšanas 1966.gadā Latvija zaudēja vienu no izcilākajiem ģeoloģiskajiem dabas pieminekļiem.
Staburags, Staburaga pagasts, Aizkraukles novads, GPS 56.62167, 25.50202
Staburaga un tā apkaimes dabas objektu atcerei Vienības birzī, kas atrodas netālu no dzelmē dusošā Staburaga, izveidota piemiņas vieta. Vīgantes parks un Staburags, tāpat kā Sigulda un Koknese, bija Latvijas ceļotāju visvairāk apmeklētās, kopš Latvijā ceļošana kā tāda sākās.
„Un tad šis bija Staburags, tas pats, kurp devās visi daudzie ļaudis no Vidzemes un Kurzemes kā tādu brīnumu skatīties…Augsts, tik augsts, ka krūmi un koki, kas auga viņa virsū, likās aizsniedzam vai pašus mākoņus. Un kādi tie suloti un kupli, gluži kā Janča mati! No turienes gan vajadzēja tālu redzēt – tālu, tālu, pār Daugavu un Vidzemē, pat Avotiņu kalniem pāri. Tikai galva gan laikam reiba tur augšā. Redz – ir bērziņš, kas pārdroši nostājies pašā stāvajā malā, ir tas jau nosvēries lejup”.
Tādu Staburagu pirms vairāk nekā 100 gadiem ir ieraudzījuši mazie Marčs un Jancis – Staburaga bērni, mūsu labi paziņas no rakstnieka Valda tāda paša nosaukuma darba. Tādu to varēja ieraudzīt arī vēl pagājušā gadsimta 60. gadu sākumā, kad šurp smago automašīnu kravas kastēs steidza braukt darba kolektīvi un skolēnu klases, moskvičos un pobedās ripināja inteliģentu ģimenes, lai atvadītos no leģendārās klints. 1966. gadā, uzpludinot Pļaviņu HES, dzelmē pazuda gan raudošais Staburags un daļa no skaistā Vīgantes parka, gan Pērses ūdenskritums un citi unikālās Daugavas kanjonveida ielejas dabas un vēstures objekti.
Norādes zīme pie auto stāvlaukuma un atpūtas vietas dara zināmu, ka līdz Daugavas dzelmē gulošajai klintij ir tieši 275 soļi. Taka ved garām 2003. gadā atklātajai piemiņas zīmei „Dieva auss”, kuras autore ir tēlniece Solveiga Matvejeva. “Dieva ausi” izdaiļo košs dienliliju dārzs, un zālienā aug Latvijas Valsts prezidentu stādītie ozoliņi. Pa pakāpieniem var nokāpt tuvāk Daugavas kraujajam krastam. Upes tumšajā dzelmē, 6 m no krasta, ir Staburaga kapa vieta. No ūdens virsmas līdz Staburaga galvvidum attālums sasniedzot 2 – 6 metrus atkarībā no ūdens līmeņa.
Ģeoloģiski skaidrojot, Staburags bija 18,5 m metrus augsta avotkaļķu klints, kas vairāku tūkstošu gadu laikā izauga uz Daugavas dolomītiem. Iespaidīgais stabs ar ragveida pārkari izveidojās, kaļķiem no avota kaļķainajiem ūdeņiem izgulsnējoties sūnās. Vairākkārt no klints ir atdalījušās varenas atlūzas. No dažām ir darināts Eduarda Veidenbauma kapa piemineklis Liepas kapos un 1905. gada revolucionāru piemineklis Grīziņkalnā Rīgā.
Taču latviešiem Staburags bija ne tikai gleznaina avotkaļķu veidota klints. Teiksmām apvīts, dzejā apjūsmots, dziesmās izdziedāts, Staburags bija kļuvis gluži par pašas Latvijas un mūsu nacionālās identitātes simbolu. Kas notiek pašlaik ar noslīcināto Staburagu? „Diena” jau pirms 15 gadiem rakstīja, ka Staburagam zem ūdens nogulsnēšanās vairs nenotiek. Tas vairs nav ciets, bet sāk drupt, kust un nobirt.
Dodoties atpakaļceļā, var piestāt arī pie vecā ceļa, kas gluži līgani ieved tieši Daugavā. Tā kā upes krasti ir bijuši stāvi, tas ierīkots, lai varētu piebraukt Zvejnieku – Vīgantes pārceltuves vietai.
Teksts un foto: Anita Banziņa 21.09.202
