Teiksmotā Zebrus ezera ziemeļaustrumu krastā augstu virs apkārtnes paceļas Ezerlūķu pilskalns – valsts nozīmes arheoloģiskais piemineklis. Kokiem apaugušais pilskalns prasmīgi slēpj savas aprises, liekot aplami domāt, ka tas ir tikai viens no Austrumkursas augstienes zaļajiem pauguriem.
Bikstu pagasts, Dobeles novads
GPS 56.63313, 23.01361
Pilskalns ir aptuveni 30 metrus augsts, pret ezeru visai stāvs, bet pārējās pusēs – visai lēzens paugurs, kas plūstoši pāriet apkārtējās pļavās. Pilskalna plakums – 40 x 25m. Tas ir arī viss, kas konkrēti zināms par pilskalnu, jo kultūrslānis te nav konstatēts un apdzīvotības laiks un nozīme vēl nav noskaidrota.
Iespējams, senie zemgaļi to izmantojuši kā novērošanas punktu netālu otrpus ezeram esošās svētvietas – Elkus kalna – aizsardzībai un kā patvēruma vietu uzbrukuma gadījumā.
Nostāsti vēsta, ka sensenos laikos te esot bijusi stalta senlatviešu pils. Ezera otrā pusē atradies Zebrenes Elku kalns – zemgaļu galvenā dievu pielūgšanas un upurēšanas vieta. No Elku kalna uz pilskalnu ir vedis slepens Dievu jeb Priesteru ceļš – garš, akmeņains sēklis, pa kuru priesteri briesmu brīžos steigušies rast patvērumu Ezerlūķu pils nocietinājumos. Lai gan ūdens līmenis ezerā kopš tiem laikiem ir cēlies, stāsta, ka mūsdienās šo slepeno zemūdens ceļu dažkārt izmantojot lielie meža zvēri, lai gan neviens to redzējis nav.
Lai pārbaudītu, vai tiešām Zebrus ezers sevī slēpj akmeņu sēkli, 1999. gadā, kad notika Elku kalna un apkārtnes izpēte, tās laikā veica arī zemūdens apsekošanu. Ūdenslīdēji noskaidroja, ka Zebrus ezera dibenā starp Ezerlūķu pilskalnu un Elku kalnu 0,5 – 2 m dziļumā patiešām ir dabiski izveidojusies 5 – 20 m plata un apmēram 300 – 400 m gara akmeņu grēda. Pa šādu sēkli lielie meža dzīvnieki tiešām varētu pārbrist ezeru. Šķiet, tas ir viens no retajiem gadījumiem, kad varam ticēt teikām.
Teksts un foto: Anita Banziņa
