Latvijas garākā upe, kas tek tikai pa Latvijas teritoriju. Vidustecē īsā posmā tā veido robežu ar Igauniju (igauniski tās nosaukums ir Koiva jõgi). Garums 452 km, kritums 234 m.
Nosaukums varētu būt cēlies no lībiešu keùv vai igauņu kõiv, kas nozīmē “bērzs”, tātad “Bērzu upe”. Vikingi, vēlāk arī vācieši Gauju pārdēvēja par Aa, kas nozīmē “ūdens, upe”. Lai atšķirtu no Lielupes, vācu valodā iegājās nosaukums Livländische Aa (Vidzemes upe), vai Treider Aa (Turaidas upe).
Gauja sākas Vidzemes augstienē, taču par precīzu izteku pastāv atšķirīgi viedokļi. Saskaņā ar vienu versiju tā sākas no Alauksta ezera (kaut arī ezera ūdens līmeņa pazemināšanas dēļ 19. gadsimtā Gaujiņa ir kļuvusi seklāka, tomēr turpina tecēt). Cits plaši izplatīts uzskats apgalvo, ka Gauja iztek no Ežupītes jeb Ārnītes, kas sākas Elkas kalna pakājē. Taču, drīzāk šis upītes ir Gaujiņas kreisā krasta pietekas.
Gauja augštecē tek caur Lodes-Taurenes ezervirkni un uzņem to ūdeņus, kā arī ūdeņus no pirmās lielākās pietekas Pīslas. Tā plašā lokā apvij Vidzemes augstieni, izceļot smilšakmens atsegumus ar alām – no Valmieras līdz Inčukalnam tā plūst pa skaistu senleju, kuras saglabāšanai 1973. gadā izveidots Gaujas nacionālais parks. Īpaši skaisti krasti tai pie Cēsīm, Līgatnes un Siguldas.
Lejtecē gultne ir smilšaina, tās līkumi ir strauji, bet krasti – daudzviet nobrukuši. Daudz ūdeņu Gauja uzņem no avotiem un sīkiem strautiem, tādēļ pēc spēcīgām lietusgāzēm upes augšdaļā ūdenslīmenis strauji paceļas arī lejtecē. Gauja ir viena no retajām lielajām Latvijas upēm, kura saglabājusi tās dabisko izskatu, un Gaujas grīva pie Carnikavas ir lieliska vieta, kur vērot upes un jūras mijiedarbību. Šī arī ir putnu vērošanai piemērota vieta.
Senāk pa Gauju tika pludināti koki, tādējādi tā bija nozīmīgs ūdens ceļš.
Gaujas plostniekam vajadzēja pieredzi, meistarību un spēku, lai plostus prasmīgi bez ļomkām (sasišanas) aizvestu garām daudzajām Gaujas salām, sērēm, klintīm, cauri asajiem līkumiem, pāri krācēm. Ne velti senāk plostnieku vidū tika ievērota tradīcija – uzsākot plosta ceļu un braucot garām lielākiem akmeņiem Gaujā, ziedot kādu žagaru vai koka mizu, lai piesaistītu svētību braucienam. Lai arī plostu braukšana bija ienesīga nodarbe un daudzi vietējie vīri pavasarī vismaz reizi devās peļņā, alga tika uzskatīta par asins naudu, jo darbs bija smags, grūts, bīstams, bet nauda svētību nenesa – tā tika nodzerta krogā. Plostniekiem bija raksturīga īpatna sarunvaloda, kas izveidojās gadu gaitā, vadot pavasaros plostus: bomēt – velt prom no sevis baļķi; kulda – ugunskura vieta uz plosta; žviras – nelielas krāces upē un citi.
Teikas
Kad Gauja sākusi tecēt no Vecpiebalgas Alauksta ezera par tagadējo vietu, tas velnam briesmīgi nepaticis: errojies un solījies Gauju aizdambēt: „Ko tāds tārps te man ceļā locīsies, kur dažā vietā es nemaz nevaru pāri tikt? Tagad šo vēl kā mazu kucenu varu locīt.” Pie Vecpiebalgas Jaunviļumu mājām velns, ģērbies garā kreklā, salasījis pa Lībiešu kalnu akmeņus un nesis, lai iebērtu Gaujai ceļā. Akmeņu bijis par daudz, un velns tikai lēnām ticis uz priekšu. No akmeņu svara velna kreklā ieplīsis caurums, un daļa akmeņu izbirusi Lazdu kalnā. Ar atlikušiem akmeņiem velns čāpojis tālāk, bet, kādu simtu soļu no Gaujas tikušam, dziedājis Brežģa kalna gailis, un velnam izbiruši no bailēm pārējie akmeņi. Tā Gaujai ceļu velns neaiztaisījis.
Jauna būdama, Gauja kā jauna meitene steidzīgi posusies uz jūru, bet velns noskaities, ka tur aizdambēt nav izdevies, un aizsteidzies pie tagadējās Nēķina muižas, aizmetis tur kalnu priekšā. Gauja no velna darbiem nav bijusies, tik pagriezusies pa labu roku un prom uz rītiem gar Jaunpiebalgu. Tur Gauja domājusi tikt uz Peipusa ezeru, bet pie Lejas muižas velns bijis atkal priekšā. To redzēdama, no Lejas muižas un Sinoles Gauja atkal griezusies uz vakariem gar Valmieru un Cēsīm uz jūru un izgrauzusies caur diezgan augstiem krastiem.
Kad velns redzējis, ka ar kalniem un akmeņiem Gaujai ceļu neaiztaisīs, sācis Gaujai ceļā bedres rakt. Bet Gauja jau tad bijusi liela un spēcīga, piepildījusi visas bedres ar ūdeni un aiztecējusi projām. Tās velna raktās bedres ir tagadējie Gaujas atvari, kuros vēl tagad velni glūn un dažu labu peldētāju ierauj savos dziļumos.
Vecos laikos Gauja bija nodomājusi taisni pret rītiem tecēt; bet tā ka visas upes pret vakariem tek, tad citas apskaudušas Gauju un sūtījušas divi upes tai pretim, lai izdurtu Gaujai acis. Upītes tecējušas, satikušas Gauju un arī izdūrušas tai acis. Aklā Gauja nu vairs nespējusi sev ceļu ietaisīt pret rītiem, tādēļ tecējusi pa abu upīšu tekamām vietām taisni pret vakariem uz jūru.
Venecuēlas latvietis Aleksandrs Laime par Gauju nosauca Kerepas upi, kas izveidojas no pasaulē augstākā Anhela (Eindžela) ūdenskrituma. Viņš bija pirmais eiropietis, kurš sasniedza šo ūdenskritumu.
Informācija aktualizēta 26.01.2022.
Foto:
https://www.redzet.eu/photo/kajnieku-tilts-par-gauju-pie-velnalas-V-1997-20/view/Gaujas_senieleja
https://www.redzet.eu/photo/skats-uz-gauju-no-siguldas-tilta-U-264-20/view/Gaujas_senieleja
https://www.redzet.eu/photo/gauja-pie-velnalas-klintim-U-262-20/view/Gaujas_senieleja
Saistītās publikācijas un tūrisma objekti apkārtnē
-
- Valmiera
- Ērgļu klintis
- Cēsis
- Līgatne
- Sigulda
- Murjāņi
- Carnikava
Lejupielādējams Cēsu pilsētas ceļvedis
