Ķiploks nosaukumu ieguvis no latīņu valodas, tulkojumā nozīmē – lielā pērle. Tas ir viens no senākajiem dārzeņiem ar 7000 gadu senu vēsturi. Sākotnēji to lietoja kā ārstniecības augu un tikai vēlāk – kā dārzeni. Senos ēģiptiešu papirusos ķiploks pieminēts 22 zāļu sastāvu aprakstos. Uzraksti uz Heopsa piramīdas liecina, ka ar ķiplokiem ēdināti tās cēlāji, lai mazāk slimotu un būtu fiziski spēcīgāki. Pitagors to nodēvējis par visu garšu karali. Senajā Romā ķiplokus lietoja leģionāri, lai vairotu drosmi un spēju nicināt nāvi. Ķiploka ārstnieciskās īpašības augstu vērtēja Ķīnas un Tibetas medicīnā, Krievijā to par ārstniecības augu atzina Pētera I valdīšanas laikā. Latvijas teritorijā ķiploks ienāca pirms aptuveni 700 gadiem no Krievijas puses, kur to ieveda no Bizantijas.
Ķiploks satur vairāk nekā 400 vielu, kas vērtīgas cilvēka veselībai, tai skaitā B1, B2, B6, C vitamīnu, mangānu un selēnu, kas kavē novecošanos. Regulāri lietojot ķiploku uzturā, samazinās infarkta risks, izmantojams kā antibiotika bez blaknēm, pasargā pret dažiem audzēju veidiem. Tāpat ķiploks uzlabo asinsriti, darbojas kā dabiskā viagra, tāpēc tiek saukts par mīlētāju dārzeni.
Mūsdienās pasaulē lielākā ķiploku audzētāja ir Ķīna.
Foto: Alessandro Paiva no FreeImages
Informācija aktualizēta 27.11.2020.
Saistītie ceļveži un raksti:
