Ansis Līventāls (vecajā ortogrāfijā: Anss Lieventhal) – latviešu dzejnieks, grāmatu izplatītājs un tulkotājs no vācu valodas, Latviešu Literārās biedrības goda biedrs (1836).
Bērnībā agri zaudēja tēvu, tādēļ netika sūtīts skolā un lasītprasmi apguva pašmācības ceļā. Māte savus trīs bērnus audzinājusi reliģiskā garā. Sākumā Ansis kalpoja pie kāda ārsta par sulaini Toces muižā, tad izmācījās skrodera amatu. Apdāvinātais jauneklis lasīja mācītāja izsniegtās grāmatas un no kāda Vietalvas skolotāja apguva ērģeļu spēlēšanu.
Pēc dzimtbūšanas atcelšanas pārcēlās uz Sēliju, kur 1825. gadā sāka kalpot Biržu un Salas draudzē par skolotāju un ķesteri, izpildīdams kādu laiku arī pagasta rakstveža amatu. Viņš piepelnījās arī ar drēbnieka amatu un pārstaigāja Sēlijas pagastus kā klavieru un ērģeļu tīrskaņotājs.
Sākās rakstniecības laiks. Pēc draudzes mācītāja un viena no Latviešu Literārās biedrības dibinātājiem J. F. Lundberga pamudinājuma viņš sāka nodarboties ar rakstniecību. Vairākos dzejoļu atkārtotos iespiedumos radikālākās dzejas rindas cenzūra svītroja, un pēc 1843. gada A. Līventāls dzejoļus pārtrauca publicēt uz 10 gadiem.
Francijas-Prūsijas kara laikā A. Līventāls apceļoja vācu zemes un publicēja vēsturiskus rakstus “Franču pirmais dumpis” (1870) un “Krievu un vāciešu kari pret frančiem no 1813. līdz 1815.” (1873). Pēc atgriešanās dzimtenē dzejolī “Sveiks Baltijai” (1875) apliecināja dzimtenes mīlestību.
Līventāla mūžs noslēdzās Biržos, viņš apbedīts Biržu baznīcas kapsētā.
Trīs viņa dēli uzauga vāciskā vidē, Emīls Līventāls kļuva par aptiekāru, Jūlijs Līventāls – par mācītāju, bet Kārlis Augusts Līventāls (1844-1900) – par Rīgas Politehnikuma tautsaimniecības profesoru un direktoru (1885-1891), bijis arī Rīgas domnieks.
Līventāla dabas un mīlestības dzeja ir emocionāli bagāta un izteiksmē tēlaina, piemēram, dzejolis “Līgaviņa kā rozīte”:
Raug, roze zied!
Tā stalti zaļo, lapo, zied arvienu;
Es, bitīte, pieskrienu
Tāpēc man sirds it jautri dzied:
Un noskūpstu tās šķīstas lapiņas,
Raug, mana roze zied!
Iekš kurām medus rasa sakrājās.
Ar šī dzejoļa vārdiem Jurjānu Andrejs 1888. gadā sacerēja dziesmu vīru korim, kas kļuva par vienu no populārākajām latviešu kora dziesmām un ir iekļauta Latviešu Dziesmu svētku pamata repertuārā.
