Lēbers bija mūsu valstij ļoti nozīmīga personība, bez kuras Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas procesi, iespējams, būtu notikuši lēnāk un sarežģītāk.
Rīgā dzimušajam Latvijas senatora Augusta Lēbera (1865-1948) dēlam Andrejam bija sešpadsmit gadu, kad kopā ar ģimeni 1939. gada rudenī nācās pieņemt smago lēmumu – izceļot no dzimtenes. Kā savās atmiņās viņš vēlāk rakstīja: “Kad drūmajā 1939. gada novembra dienā kuģis ar vācbaltiešu izceļotājiem atstāja Rīgas ostu un dzimtās pilsētas siluets pazuda horizontā, tēvam bija asaras acīs. Mēs ar māti stāvējām viņam blakus. Atskatoties pēc 60 gadiem uz šo liktenīgo pagriezienu mūsu dzīvē, mēs droši zinām, ka vecāki ar savu lēmumu izceļot ģimenei glāba dzīvi. Uz to norāda represēto tēva kolēģu likteņi.”
Juridisko izglītību ieguvis ārzemju augstskolās – Marburgas universitātē, Starptautisko tiesību akadēmijā Hāgā un Kolumbijas universitātē Ņujorkā, kurās nav mācītas Baltijas tiesības, tomēr savas studijas un darbu tiecies allaž sasaistīt ar Baltijas reģiona problemātisku jautājumu risināšanu. Izvēloties specializēties salīdzināmās un starptautiskās tiesībās, bija iespēja nodarboties arī ar padomju tiesībām, kurās varēja pētīt tiesību sistēmas Latvijā, Igaunijā un Lietuvā. Jau 1951. gadā D.A. Lēbers ierosinājis seminārā jautājumu par Baltijas valstu starptautisko statusu, par ko izraisījušās dzīvas diskusijas.
Pēc studiju beigšanas, no 1955. gada bijis redaktors žurnālam Osteuroparecht, kurā jau pirmajā numurā ievietojis latviešu trimdas juristu rakstus. D. A. Lēbers rakstījis par Baltijas tiesībām. Jau 1952. gadā tapis apcerējums par 1937. gada Latvijas Civillikumu. Profesoram rūpēja Latvijas kā tiesiskas valsts izveidošana, tiesu sistēmas pilnveidošana, Latvijas likumu iespējami ātrāka pielāgošana Eiropas Savienības standartiem, Baltijas valstu sadarbība un integrācija Eiropā. Viņa nozīmīgs nopelns ir Latvijai atklātais Molotova-Ribentropa pakts un tā pielikums.
1972. gadā D. A. Lēbers izdeva plašu materiālu krājumu par vācbaltiešu izceļošanu no Latvijas un Igaunijas 1939.- 1941. gadā, izdevumā publicējot arī abus iepriekš minētos dokumentus. Krājuma daži eksemplāri nonāca Latvijā – gan bibliotēku specfondos (autors bija parūpējies, lai uzrādīšanai PSRS muitā viņam būtu bibliotēku direktoru lūgumi iegūt krājumu), gan slepeni dažu sabiedrībā pazīstamu cilvēku rokās. Jau atmodas noskaņu laikā – 1988. gadā, kad Tallinā notika simpozijs, profesors Lēbers izvirzīja jautājumu par Molotova-Ribentropa paktu, bet pēc gada Tallinas konferencē, kas bija veltīta slepenajiem protokoliem, katrs dalībnieks saņēma faksimilizdevumu ar slepenajiem dokumentiem un Staļina un Ribentropa parakstīto Austrumeiropas karti. Tika iekustināta notikumu lavīna, kuras dēļ 1989. gada nogalē PSRS Tautas deputātu kongress atzina slepenos dokumentus par spēkā neesošiem kopš to parakstīšanas brīža.
Ar profesora D.A. Lēbera vārdu saistāms Pasaules brīvo latviešu apvienības 1973. gada Helsinku memorands, kas tika iesniegts Eiropas drošības un sadarbības konferences dalībvalstu organizācijām 1975. gadā. Kā savās atmiņās stāstījis pats memoranda autors, 1977. gadā, kad viņš komandējumā ieradies Rīgā, LPSR Zinātņu akadēmijā kāds Maskavas Informācijas institūta līdzstrādnieks viņu pratinājis par dalību memorandā. Ironiski, ka tieši šajā ēkā D.A.Lēbers tika 1990. gadā ievēlēts par LZA goda locekli, bet 1995. gadā saņēma LZA Lielo medaļu. Latvijas Valsts tajā pašā gadā viņa nopelnus atzina, piešķirot Trīszvaigžņu ordeni.
Īpaši izceļama ir Augusta Lēbera līdzdalība 1937. gadā Ministru kabineta pieņemtajā Latvijas Valsts Civillikuma izstrādē. Tieši šis Civillikums, dēla izdots no jauna un atvests uz Latviju 1987. gadā, kļūs nozīmīgs Latvijas valsts atjaunotnei, un Dītrihs Andrejs Lēbers, cienīgs tēva dēls, kļuvis par juristu, turpinās tēva darbu Baltijas tiesību jomā.
Bija arī nesavtīgs mecenāts – finansējis virkni grāmatu un juridisko rakstu krājumu. Ar profesora gādību talantīgu jauno juristu atbalstam tika dibināts senatora Augusta Lēbera fonds – Lēbera stipendiju piešķiršanai. Pēc D. A. Lēbera iniciatīvas 1998. gadā izveidoja Augstākās Tiesas muzeju, kurā tika eksponētas arī senatora Augusta Lēbera amata liecības.
Savas dzīves laikā Lēbers paguva apkopot plašu materiālu par vectēva Mencendorfa ciltskoku, bet par savu klasesbiedru un studiju biedru, arī par tēva draugu, likteņiem profesors uzrakstījis atmiņas. Tagad viņa vectēva mājā – Rīdzinieku sadzīves kultūras muzejā – Mencendorfa namā iekārtots piemiņas kabinets profesoram D.A.Lēberam, jo esam viņam pateicīgi arī par palīdzību muzeja veidošanā un atbalstīšanā.
Dr. art. Ilona Audere, Mencendorfa nama muzeja vadītāja
Informācija aktualizēta 09.11.2020.
Saistītie ceļveži un raksti:
- RĪGA: Vecrīga
- Mencendorfa nams – rīdzinieku sadzīves kultūras muzejs
- Mencendorfi – tirgotāju un uzņēmēju dzimta
- Augusts Lēbers (1865-1948) – jurists, senators
