Latviešu Indriķis (latīņu: Henricus de Lettis, ap 1187-pēc 1259) jeb Indriķis no Rubenes (latīņu: Hinricus de Papendorpe) bija Imeras latviešu katoļu draudzes priesteris, tulks un pirmās Latvijā sarakstītās hronikas (t.s. Indriķa Livonijas hronikas) autors. Indriķa dzimšanas vieta un laiks nav zināmi, bet labās līvu un letu valodu zināšanas liecina, ka viņš varēja būt dzimis robežapgabalā. Arveds Švābe izteica pieņēmumu, ka viņš varēja būt viens no 30 līvu labiešu dēliem, kurus bīskaps Alberts 1200. gadā lika aizvest uz Vāczemi par ķīlniekiem. Domājams, ka daļa no šiem ārzemēs izskolotiem labiešu dēliem vēlāk ieņēma garīdznieku amatus jaunkristīto līvu, letu un igauņu zemēs.
1208. gadā Indriķis tika iesvētīts par priesteri un ieradās Imeras novadā, kur sāka sludināt katoļu ticību vietējo latviešu vidū. Uzcēla baznīcu tagadējā Rubenē. 1212. gadā bijis šķīrējs strīdā starp Autines latviešiem un ordeni. 1215. gadā pavadīja Raceburgas bīskapu Filipu ceļā uz Romu. Vēlāk piedalījās Livonijas krusta karos pret igauņiem.
Kad 1225. gada pavasarī Rīgā ieradās Romas pāvesta legāts Vilhelms no Modenas, Latviešu Indriķis kā tulks kopā ar legātu, Livonijas bīskapu Albertu, Sēlijas bīskapu Lambertu un citiem zemes kungiem apceļoja misijas apgabalu, apmeklējot Turaidu, Lēdurgu, Metsepoli, Idumeju, Letiju un Igauniju. Ap 1225./1226. gadu viņš bīskapa Alberta uzdevumā sacerēja Livonijas, Letijas un Igaunijas pakļaušanas un kristīšanas hroniku, bet 1227. gadā tai pievienoja vēl vienu nodaļu par Sāmsalas iekarošanu.
Dzīvoja Rubenē vismaz līdz 1259. gadam, kad viņu nopratināja kā liecinieku strīdā par arhibīskapijas un ordeņa robežām pie Burtnieku ezera un Salacas. Šajā laikā viņš dēvēts par Papendorfas draudzes kungu Indriķi (dominus Hinricus plebanus de Papendorpe). Lejasvācu vietvārda Papendorp nozīme ir “Mācītāja ciems”, kas liecina par augsto cieņu, ko pret Indriķi juta Imeras un plašākas apkārtnes tā laika iedzīvotāji.
