Marks Rotko bija viens no 20. gadsimta nozīmīgākajiem, pasaules slavu ieguvušiem māksliniekiem. Viens no vadošajiem tā sauktās Ņujorkas skolas pārstāvjiem (gleznotāju grupa, kas radās 1940. gadā kā jauns kopsaucējs ASV mākslā), centrālā figūra pēckara glezniecības attīstībā Savienotajās Valstīs.
Marks Rotko (Markus Rotkevičs) dzimis Dvinskā ( toreiz ietilpa Krievijas impērijā, tagadējā Daugavpils) 1903. gadā. Kad viņam bija 10 gadi, Markus ar ģimeni emigrēja uz ASV. Tur studējis Jēlas universitātē, lai kļūtu par inženieri vai advokātu. To nepabeidzis, viņš pārcēlās uz Ņujorku un apmeklēja aktierspēles nodarbības un mācījās pie Maksa Vēbera Mākslas studentu līgā. Lielu ietekmi uz Rotko māksliniecisko attīstību atstāja franču postimpresionista Pola Sezāna, sirreālistu Maksa Ernsta un Miro, bet jo īpaši fovisma pārstāvja Anri Matisa darbi. Ar laiku viņš nonāca līdz abstraktajam ekspresionismam un krāsu laukumu gleznošanai.
Rotko bija centrālā figūra pēckara glezniecības attīstībā Savienotajās Valstīs. Kopā ar Polu Džeksonu Polloku, Vilemu de Kūningu, Bārnetu Ņūmenu un Klifordu Stillu viņš pārstāvēja tā saukto Ņujorkas skolas abstraktā ekspresionisma virzienu. 20. gadsimta 20. – 30. gados viņš uz papīra un audekla radīja simtiem figurālu darbu, attēlojot aktus, portretus, interjerus ar cilvēku figūrām, lielpilsētu skatus un dabas ainas.
Ap 1940. gadu Rotko uzsāka antīkās mitoloģijas un dziļu psiholoģijas izpēti, lasīja Frīdriha Nīčes, Karla Gustava Junga un Serēna Kirkegora darbus. Gandrīz desmit gadu garumā viņa darbi tapa sirreālisma stilistikā, radot tēlus pēc antīko traģēdiju motīviem kā reakciju uz traģiskajiem kara radītajiem notikumiem Eiropā. Ap 1947. gadu Rotko savā daiļradē izskauda visus tēlainos elementus un līdz 1950. gadam bija krietni mainījis savu gleznu kompozīcijas. Pamatojoties uz ekspresionista un sirreālista tēlainību, viņš attīstīja savu stilu, ko var raksturot kā divas vai trīs taisnstūrainas formas, kas ir izvietotas viena virs otras un mijiedarbojas viena ar otru pret laukumu. Viena no Rotko glezniecības iezīmēm ir spēja izraisīt emocionālu reakciju skatītājos, attēlojot vienkāršas un sarežģītas, personiskas un universālas idejas, izmantojot reducētu, taču vizuāli spēcīgu valodu. Tāpat kā citi tās paaudzes mākslinieki, Rotko izmēģināja vairākus stilistiskos virzienus, līdz gadsimta vidū nonāca pie vienīgi sev raksturīga stila.
Ņujorkas Modernās mākslas muzejs 1961. gadā sarīkoja M. Rotko personālizstādi, kas bija viņa daiļrades kulminācija. Tā apceļoja lielākās Eiropas pilsētas. 1962. gadā viņš pabeidza sienas gleznojumu sēriju Harvardas universitātē, 1964. gadā uzsāka pasūtījuma darbu – sienas gleznojumus Hjūstonas kapelā Teksasas štatā, kura tika svinīgi atklāta 1971. gadā – jau pēc viņa nāves. Mākslinieks miris 1970. gadā 66 gadu vecumā.
Līdzās Markam Šagalam un Pablo Pikaso Rotko ir viens no pasaules “dārgākajiem” māksliniekiem – viņu gleznas tiek pārdotas par rekordlielām summām.
Marka Rotko biogrāfija
Marks Rotko (Mark Rothko) dzimis kā Markus Rotkovičs (Marcus Rothkowitz) 1903. gada 25. septembrī Dvinskā, Vitebskas guberņā, Krievijas impērijā (tagad Daugavpils, Latvija). Viņš bija jaunākais no četriem bērniem izglītota farmaceita Jakoba Rotkoviča un viņa sievas Šajas Goldinas ģimenē. Tēvs esot bijis ideālists – trūcīgajiem zāles savā privātajā aptiekā devis bez maksas. Piecu gadu vecumā Markus tika nosūtīts apgūt Talmuda pamatus ebreju reliģiskajā sākumskolā. Mistiskais jūdaisms jaunībā iedvesmoja viņu rakstīt dzeju par Vecās Derības tēmu un kļuva par vienu no galvenajiem iedvesmas avotiem vēlākajos gados.
Ģimeni skāra tipisks ebreju liktenis 20. gadsimta sākumā – viņiem nācās bēgt no augstākās izglītības kvotām un pret ebrejiem vērstajiem grautiņiem. 1913. gadā ģimene devās uz ASV, kur apmetās Portlendā, Oregonas štatā. Tēvs septiņus mēnešus vēlāk nomira. Lai nodrošinātu ģimenei iztiku, bērni sāka strādāt. Markus pēc skolas piegādāja pārtikas preces un pārdeva avīzes. Vidusskolu viņš pabeidza ar izcilām sekmēm, jo īpaši viņam patika mūzika un literatūra. Koledžā viņam padevusies arī zīmēšana. Jaunā Rotkoviča politiskie uzskati bija kreisi orientēti, viņš ar entuziasmu uztvēra Krievijas 1917. gada revolūciju.
Kā viens no labākajiem Linkolnas ģimnāzijas absolventiem, Markus Rotkovičs 1921. gadā ieguva stipendiju studijām Jēlas universitātē, kur studēja angļu un franču valodas, Eiropas vēsturi, elementāro matemātiku, fiziku, bioloģiju, ekonomiku, filozofijas vēsturi un vispārējo psiholoģiju. Jaunekļa sākotnējais nodoms bija kļūt par inženieri vai advokātu, taču drīz viņš pameta studijas universitātē un pārcēlās uz Ņujorku, kur apmeklēja aktierspēles nodarbības un 1924-1927. gadā mācījās pie Maksa Vēbera Mākslas studentu līgā, iepazīstoties ar kubismu un Pola Sezāna daiļradi. Lielu ietekmi uz viņu atstāja arī vācu sireālistu Maksa Ernsta un Volfganga Pālena darbi. Neskatoties uz Vēbera ietekmi uz agrīnajiem Rotko darbiem, pats mākslinieks sevi sauc par autodidaktu.
Rotko mīlestība pret teātri ietekmēja viņa darbu visu mūžu – viņš gleznoja teātra ainas, apbrīnoja daudzus dramaturgus un sauca savas gleznas par “drāmu” un tēlus gleznās par “izpildītājiem”.
Rotko 1925. gada sākumā Ņujorkā apmeklēja vienu nodarbību pie amerikāņu un armēņu gleznotāja Aršila Gorkija, kas vēlāk kopā ar Marku Rotko, Džeksonu Polloku un Vilemu De Kūningu tika pasludināts par vienu no spēcīgākajiem 20. gadsimta amerikāņu gleznotājiem.
Divdesmito gadu beigās Rotko uzturēja sevi, veicot dažādus darbus, tostarp strādājot Ņujorkas apģērbu centrā un par grāmatvedi pie radinieka, grāmatveža un nodokļu jurista Samuela Nihtbergera. 1929.-1952. gadā viņam bija nepilnas slodzes darbs, mācot bērnus Bruklinas ebreju centra akadēmijā. Rotko bieži apgalvoja, ka bērnu mācīšana ļāva saprast viņu spēju izteikt uzskatus par realitāti vienkāršu vizuālo attēlu veidā. Viņš tik dziļi tam ticēja, ka uzskatīja bērnus par pamatu saviem patiesības meklējumiem. Neskatoties uz naudas grūtībām, 30. gadu beigas un 40. gadu sākums Rotko bija ārkārtīgi svarīgi gadi, un viņa māksla piedzīvoja dramatisku attīstību. 1940. gadā viņš oficiāli nomainīja vārdu no Markus Rotkovičs uz amerikānisko Marks Rotko.
Marks Rotko pirmo reizi apprecējās 1932. gadā. Jūlijā viņš iepazinās ar Edīti Sašaru, tā paša gada novembrī viņi apprecējās. Laulībai stipri kaitēja tas, ka Edīte kļuva neapmierināta ar trūkumu un sāka spiest Rotko pievienoties viņas dārglietu biznesam. Fotogrāfs Ārons Siskinds iepazīstināja Rotko ar Mēriju Alisi Bīsli 1944. gadā, un Rotko izšķīrās no Edītes neilgi pirms apprecēšanās ar Bīsli 1945. gada pavasarī. Laulībā ar Mēriju Rotko ģimenē piedzima divi bērni – meita Keita 1950. gadā un dēls Kristofers 1963. gadā.
Markam Rotko 1945. gada janvārī notika nozīmīga personālizstāde, kurā viņš prezentēja vairākas svarīgas gleznas, kas ieņem vidusceļu starp meklējumiem un sirreālismu. 40. gadu vidū Rotko izveidoja virkni animētu atjaunojamu formu, kas neskaidri attēlo augus vai dzīvniekus, savukārt plakanie un heraldiskie attēli citās gleznās parāda primitīvas un arhaiskas mākslas avotus. Šeit var redzēt Rotko sirreālisma iedvesmotos attēlus, jo viņš strādāja kopā ar citiem sirreālisma iedvesmotiem māksliniekiem.
Mācību centrs, kā arī darbs Bruklinas koledžā 1951.-1954. gadā un citās institūcijās kļuva par Rotko galveno atbalsta līdzekli, līdz viņš 50. gadu beigās tika atzīts kā mākslinieks.
Līdz 1949.-1950. gada ziemai Rotko bija nonācis pie sava stila, kurā divi vai trīs gaiši taisnstūri, kas izvietoti viens virs otra, šķiet, peld spožu krāsu laukā. Lai panāktu gaismas efektu no paša gleznu pamata, Rotko sāka krāsot pigmentus uz audekla, uzklājot vairākas plānas krāsas kārtas vienu virs otras, bieži vien ļaujot daļai no šiem slāņiem parādīties virs augšējās krāsas kārtas. Tas viņam ļāva mūsdienīgā veidā atjaunot Rembranta rezonējošo gaismu, ko viņš ļoti apbrīnoja.
Daudzi no Rotko audekliem 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā bija monumentāla izmēra. Viņš tika citēts, sakot, ka gribēja paust cilvēka pamatemocijas – traģēdiju, ekstāzi, likteni… “Cilvēkiem, kuri raud pie manām gleznām, ir tāda pati reliģiskā pieredze, kāda man bija, kad tās gleznoju”.
“Four seasons” restorāns uzaicināja mākslinieku uzgleznot četrus murāļus. Darbu Rotko sāka 1958. gadā, bet pēc gada ar sievu un meitu devās uz Eiropu. Florencē viņu īpaši iespaidoja Mikelandželo Mediči bibliotēka Sanlorenco klosterī, viņš arī aptvēra tūlītēju saistību ar Fra Angelico freskām Svētā Marko klosterī. Pēc tam viņš atgriezās Ņujorkā, lai turpinātu darbu pie murāļiem. Rotko strādāja gandrīz divus gadus pēc projekta, pirms bija apmierināts ar paveikto. Šiem darbiem viņš radīja virkni jaunu formu, nomainot atvērto taisnstūri, kas atgādina durvis, uz slēgto taisnstūri, ko viņš izmantoja savās gleznās. Rotko šo vertikālo konfigurāciju ievietoja horizontālā formātā, un katram panelim ir sava palete ar divām krāsām. Rotko murāļi ir piesātināti ar jaunu majestātiskuma un noslēpumainības sajūtu, kas, neapšaubāmi, ir viņa Itālijas pieredzes rezultāts. Pirmo reizi viņa darbs bija pārdomāts, aizliedzošs, traģisks, un, pildot uzdevumu, viņam kļuva skaidrs, ka gleznas nepieder komerciālai videi, tāpēc viņš noraidīja komisijas maksas un atdeva viņam samaksāto naudu.
Paneļi no pirmā murāļu gleznojumu komplekta tika pārdoti atsevišķi. Otrā sērija, iespējams, nebija pabeigta un nekad netika pārdota, bet trešā, ko pabeidza 1959. gadā, tika nodota Teita galerijai Londonā 1969. gadā.
Rotko draugi ir stāstījuši, ka mākslinieka panākumi viņam sagādājuši arī daudz mocību. Viņš varēja daudz ceļot kopā ar ģimeni, sievu un abiem bērniem un apmeklēt pilsētas un pieminekļus, kurus vēlējās redzēt. Taču, pieaugot slavai, pieauga arī viņa nemiers, un, gadiem ejot, viņš kļuva arvien nomāktāks. Neskatoties uz to, ka Rotko tika atzīts par Ņujorkas skolas līderi, viņš joprojām jutās nesaprasts un izolēts no mākslas pasaules, kuru arvien vairāk nicināja. Viņš runāja par to, ka jūtas iesprostots, un baidījās, ka viņa darbs ir apstājies.
Marka Rotko personālizstāde tika sarīkota 1962. gadā Modernās mākslas muzejā Ņujorkā. Izstāde, kas norisinājās ziemā, saņēma vispārēju sajūsmu un pēc tam plaši apceļoja Eiropu. Iespējams, tās ievērojamākais aspekts bija tas, ka tā bija pirmā muzeja personālizstāde, kas veltīta tā laika māksliniekam no Ņujorkas skolas. Tas arī apstiprināja Rotko gadu desmitiem ilgo cīņu, lai viņu pieņemtu kā nozīmīgu Ņujorkas mākslinieku. Lai gan viņš ilgstoši kritizēja muzeja nespēju iekļaut laikmetīgo mākslu savā programmā, viņš ātri pieņēma muzeja priekšlikumu rīkot izstādi.
Izstāde noveda pie nākamajiem piedāvājumiem – veidot sienu gleznojumu grupu penthausam Holyoke centrā, ko projektējis spāņu izcelsmes arhitekts Hoseps Luiss Serts. 1962. gadā pabeigtie gleznojumi vēlāk tika novietoti fakultātes ēdamistabas centrā. Sērija sastāvēja no pieciem monumentāliem paneļiem, kas bija izvietoti divās dažādās, bet savstarpēji saistītās grupās.
Vissvarīgākos pasūtījumu Rotko saņēma 1964. gadā no Dominika un Džona de Meniliem, lai veiktu sienas gleznojumus kapelā Hjūstonā. Rotko turpināja strādāt pie tiem līdz 1967. gadam, bet arī pēc tam laiku pa laikam atgriezās, lai veiktu būtiskas izmaiņas. Traģiski, ka viņš nepiedzīvoja projekta realizāciju. Kapela tika atklāta gandrīz gadu pēc Rotko nāves.
Dzīves nogalē māksliniekam bija veselības problēmas, iespējams, pārmērīgas alkohola lietošanas dēļ radās aortas aneirsma. Viņa veselības stāvokli vēl vairāk sarežģīja ģimenes problēmas, taču pēdējos divos dzīves gados viņš bija paveicis pārsteidzošu darbu. Kā viņš pats apgalvoja, sirds slimības dēļ nedrīkstēja celt smagus audeklus, tāpēc pievērsās darbam uz papīra.
Marks Rotko ir miris 1970. gadā Ņujorkā. Pēc oficiālās versijas – izdarot pašnāvību. Ir gan ziņas, ka tā bija slepkavība, ko pasūtīja galerijas Malboro dīleris. Minētā galerija bijusi gleznotāja sadarbības partneris, ar ko viņš pēdējā laikā tiesājies par ļoti lielām summām. Pusgadu pēc Rotko nāves mīklainos apstākļos savā gultā nomira ne ar ko hroniski neslimojusī mākslinieka sieva Mela, kura bija par viņu divdesmit gadus jaunāka. Rotko no dzīves šķīrās 66, viņa sieva – 46 gadu vecumā.
Pēc tam visi Rotko darbi, kurus viņš bija novēlējis paša dibinātajam Rotko fondam un kura pārvaldē bija uzticami cilvēki, pazuda, un mākslinieka bērni tos atrada caur privātdetektīviem. Tiesas process par Rotko mantojumu ilga septiņus gadus, avīzes to sauca par mākslas votergeitu. Tēva nāves brīdī viņa meitai Keitai bija 20 gadi, viņas brālim – seši. Lai neierosinātu tiesas procesu, galerijas dīleris Keitai esot piedāvājis atkāpšanās čeku par vienu miljonu dolāru, ko jaunā sieviete saplēsusi. Nāves brīdī Rotko bija dzīves zenītā, pats iecienītākais un “dārgākais” mākslinieks Amerikā, kurš slēdza līgumus par astronomiskām summām, par kādām citi varēja tikai sapņot.
Filmās “Limitless” (2011), “Iron Man 3” (2013) un “House of Gucci” (2021) ir redzamas Marka Rotko gleznas. Līdzās Markam Šagalam un Pablo Pikaso – Rotko ir viens no pasaules “dārgākajiem” māksliniekiem – viņu gleznas tiek pārdotas par rekordlielām summām.
Rotko glezna “White Center” (1950) izsoļu nama “Sotheby’s” izsolē 2007. gadā pārdota par rekordlielu summu – 72,8 miljoniem ASV dolāru. Tā kļuvusi par dārgāko mūsdienu autora mākslas darbu, kas pārdota “Sotheby’s” izsolē. Gleznas “White Center: Yellow, Pink, Lavender on Rose” vērtība pirms izsoles tika lēsta ap 40 miljonu dolāru vērtībā, tā no 1960. gadā atradusies Ņujorkas filantropa Deivida Rokfellera īpašumā. Jaunais gleznas īpašnieks vēlējies palikt anonīms. Vēl dārgāks izrādījās Rotko darbs “Nr. 7”, ko “Sotheby’s” izsolē 2021. gada novembrī pārdeva par 82,5 miljoniem ASV dolāru (73 miljoni eiro), padarot to par otru dārgāko Daugavpilī dzimušā abstrakcionista darbu.
- gadā Daugavpilī, cietokšņa arsenāla ēkā, tika atvērts Rotko mākslas centrs.
© Nora Ozola, 08.02.2022.
