Latviešu ķirurgs un veselības aprūpes organizētājs, Latvijas Universitātes un Rīgas Medicīnas institūta profesors P. Stradiņš dzimis 1896. gada 17. janvārī Eķengrāvē (tagad Viesīte) namdara ģimenē.
1914. gadā viņš ar izcilību beidzis Aleksandra ģimnāziju Rīgā un 1919. gadā Kara medicīnas akadēmiju Petrogradā. 1923. gadā P. Stradiņš aizstāvēja doktora disertāciju un atgriezās Latvijā, kur sāka darbu LU Medicīnas fakultātē un pēc stažēšanās ASV un Anglijā 1927. gadā aizstāvēja otru disertāciju (par spontāno gangrēnu). Viņa dzīves devīzes bija: “Dodot gaismu, sadegu”, “Medicīna reizē ir amats, zinātne un māksla”, “Tikai labs cilvēks var būt labs ārsts”, kā arī “Man jāatstāj pēc sevis klīnika, ķirurgu skola un muzejs”.
Pauls Stradiņš ilgstoši vadīja Rīgas 2. pilsētas slimnīcu, pakāpeniski pārveidoja to par modernu ārstniecības un izglītības iestādi (tagad – Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca). Dibināja un vadīja arī Bioloģijas un eksperimentālās medicīnas zinātniski pētniecisko institūtu. Viņa privātā medicīnas vēstures materiālu kolekcija kļuva par pamatu Medicīnas vēstures muzeja izveidošanai (tagad – Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs).
Pauls Stradiņš darbojās daudzās nozarēs un specialitātēs, no kurām vairāk izceļamas trīs – ķirurģija, onkoloģija un medicīnas vēsture. Ķirurģija bija viņa pamatspecialitāte, onkoloģijā P. Stradiņš lika tās klīniskos un organizatoriskos pamatus Latvijā, uzmanību veltot agrīnai vēža diagnostikai, bet vaļasprieks bija medicīnas vēsture ar mūža lielo piepildījumu – Medicīnas vēstures muzeju. Arī tagad muzejs ir viens no trim ievērojamākajiem pasaules medicīnas muzejiem.
Vācu okupācijas iestādes 1941. gadā P. Stradiņu apcietināja sakarā ar apvainojumiem par Sarkanās armijas karavīru un ebreju ārstēšanu slimnīcā un atlaida no medicīniskā direktora amata. 1943. gadā viņu atbrīvoja arī no Vēža slimnīcas vadīšanas. Slimnīcas vadītāja amatā viņš tika atjaunots 1944. gadā, kad kļuva arī par LU Medicīnas fakultātes dekānu. Tomēr 1947. gadā Paulu Stradiņu atbrīvoja no šiem amatiem sakarā ar padomju okupācijas iestāžu aizdomām par viņa politisko uzticamību. Pret P. Stradiņu tika vērstas vairākas apmelojošas kampaņas. Kaut arī 1955. gadā viņu ievēlēja par Latvijas PSR Augstākās padomes deputātu, 1958. gadā tomēr izvirzīja jaunus apvainojumus par “nepareiziem uzskatiem”.
Paula Stradiņa mūžs pāragri aprāvās 1958. gada 14. augustā Rīgā, viņš apbedīts Meža kapos. Viņa vārdā nosaukti muzejs, slimnīca, universitāte un medicīnas koledža, četras ielas Latvijas pilsētās, notiek ikgadēji Stradiņa lasījumi, kuru laikā par sasniegumiem medicīnas zinātnē un vēsturē tiek pasniegta Stradiņa balva. Viņam uzcelti pieminekļi Rīgā un dzimtajā Viesītē.
P. Stradiņš 1923. gadā Petrogradā apprecējās ar ārsti Ņinu Mališevu (1897-1991). Viņu laulībā piedzima četri bērni – vēlākā māksliniece Irēna Stradiņa (1925-1972), valodniece Maija Sosāre (1926-2008), ķīmiķis un zinātņu vēsturnieks Jānis Stradiņš (1933-2019) un ārste fizioterapeite Asja Eglīte (1943).
