Rūsiņš – viens no Indriķa hronikā minētajiem letu (latviešu, letgaļu) “vecākajiem”. Aktīvi iestājas par sadarbību ar Rīgu un, kopā ar Autīnes Varidotu uzaicināja un nometināja vendu pils vietā (mūsdienu Cēsīs) Zobenbrāļu bruņinieku vienību 1208. gadā. Personīgi vadījis ikgadīgos karagājienus, piļu aplenkumus un uzturējis ciešas un draudzīgas attiecības ar vācu kara biedriem, Vendu pils garnizona komandieri Bertoldu ieskaitot. Rūsiņš bija ievērojamākais un ietekmīgākais letu karavadonis igauņu kara (1208-1227) pirmajos trijos gados, līdz pat savai nāvei 1212. gada vasarā. Indriķis hronikā Rūsiņu dēvē par “stiprāko no letiem” un par “zemes vecāko”.
Rūsiņš izcēlies ar nežēlību pret ienaidnieku, pieminēts griežot kaklus gūstekņiem, apkaujot igauņus ciematos. Vienlaicīgi, vēršoties pie igauņiem, Rūsiņš ne reizi vien piedāvāja izlīgumu, kas balstīts uz “dzīvi vienā ticībā, pēc vienas taisnības un likuma” – uzsverot savu atbalstu vienotas Rīgas bīskapa garīgās kristīgās autoritātes valstībai.
Nav iemesla apšaubīt, ka Rūsiņš, tāpat kā pārējie letu vecākie un leti kopumā, bija vismaz formāli kristīts grieķu pareizticībā un līdz pat nāves dienai “Rīgas kristību”, cik zināms, nepieņēma.
Par Rūsiņa dzīves vietu hronikā minēta Sotekles pils (castro Sotecle) (iespējams, ka tagadējais Kvēpenes pilskalns). Pretēji pārējo karā iesaistīto letu vecāko mītnes vietām – Autīnes un Beverīnas pilīm kā arī Vendu pilij ar tās vācu garnizonu, Sotekli līdz pat Indriķa hronikas pārskatāmā perioda beigām neaplenca ne igauņi, ne krievi, pils nav minēta neviena reģionāla notikuma kontekstā.
Rūsiņa dzīve aprāvās pēkšņi – ieradies Satezeles pilī (tagadējās Siguldas teritorijā) 1212. gada augustā, Rūsiņš ar savu klātbūtni iedrošināja un atbalstīja pilī nocietinājušos līvus, kuru nesaskaņas ar Siguldas ordeņbrāļiem bija novedušas pie karadarbības. Rūsiņš, kā augstākā autoritāte klātesošo vidū, iespējams, rēķinājās ar izlīguma pārrunām, kurās viņa vārdam būtu liela nozīme. Kā vēstī hronika, ieraudzījis savu kara draugu Bertoldu uz lauka pils priekšā, Rūsiņš parādījies uz aizsargsienas un, noņēmis bruņucepuri, izliecies ārpus aizsega. Sarunas laikā Rūsiņam galvā trāpīja arbaletista izšauta bulta, viņš nokrita un vēlāk nomira. Par savu uznācienu līvu dumpinieku pusē Rūsiņš izpelnījās jaunās varas nosodījumu un Indriķa hronikas noslēgumā Rūsiņš bija pārvērties no slavināta līdzbiedra un varoņa par nodevēju, kas kaitēja ticībai un baznīcas godam.
Jāpieņem, ka arī pēc Rūsiņa nāves Sotekle turpināja būt viņa dzimtas rīcībā – un nākamais iespējamais pils turētājs varētu būt bijis arī Rūsiņa brālis, kurš krita kaujā pret sāmsaliešiem pie Karedas, Igaunijā (https://goo.gl/maps/Mr4oPkUKuXzWkguc9).
Par dzimtas turpinājumu un tās iekļaušanos Rīgas bīskapijas lēņu bruņniecības lokā iespējams spriest vienīgi hipotētiski.
Informāciju apkopojis vēsturnieks Andris Geidāns, 17.09.2020.
