Ainava ar dažām vientuļām, melanholiskām priedēm nelielā ezeriņa krastā ir kļuvusi par tādu kā ikonisku Gaurata ezera atpazīstamības zīmi.
“5 km no Dobeles starp gleznainiem pakalniem guļ skaistais Gaurata ezers. Ceļš pamazām kāpj Griežu kalnā, no kura paveras sevišķi krāšņa ainava Bērzmuižas virzienā. Še tālu pārskatāms Zemgales līdzenums ar Bērzmuižas baznīcu un pat Jelgavas torņiem aiz Bērzmuižas un Līvbērzes mežu masīva. Tālāk ceļš noved pie paša Gaurata ezera, kas gan pēc sava apmēra nav liels, bet kopā ar kalnā kāpjošiem laukiem un līdz krastam vietām pienākošo mežu veido ļoti skaistu dabas ainavu.”
Tā pirms 80 gadiem ceļvedī “Dobeles novads no tūrisma viedokļa” par ezeru un apkārtni jūsmoja Dobeles tūristu aģents Voldemārs Ziemelis, mudinādams Latvijas apceļotājus paviesoties arī šajā pusē. Gaurata ezers joprojām ir Dobelei tuvākais ezers un viena no makšķernieku un peldētāju iemīļotākajām vietām. Pieminēto, Zemgales pusei neparasti stāvo Griežu kalnu gan nemeklējiet – tas esot sen norakts.
No cūkām līdz sertifikātam
Mazā ezeriņa dzīvē raibu notikumu nav trūcis. Vispirms jāpiemin, ka Gaurats ir viens no tiem sensenos laikos lidojošiem ezeriem, kas norauts no mākoņiem lejā, nosaucot tā vārdu. Kā vēsta teika, Gaurata vārdu uzminējis mazs bērniņš, tāpēc mazulis un māmiņa, kas steigusies tam pakaļ (citā variantā – vecmāmiņa), palikuši dzīvi, bet visi māju ļaudis noslīkuši.
Padomju laikos pakalnā, pavisam tuvu ūdeņiem, tika saceltas sovhoza cūku kūtis, par kurām vēl arvien atgādina nenovāktās drupas ceļā uz ezeru. Arī tajos laikos drīkstēja nedaudz padimdināt trauksmi par sadzīviskām lietām, tāpēc ļaudis, kam patika peldes mazajā ezerā, sūdzējās tolaik vienīgās partijas komitejai un vietējai avīzei, ka virca no kalna tek ūdenī un nešpetnas smakas dzen prom atpūtniekus. Kaut ko ar tiem notekūdeņiem arī raudzīja darīt. Vēlāk, jau neatkarības gados, cūku būšanu vispār likvidēja.
Nu Gaurata ezers ir kļuvis par novadā vienīgo oficiālo peldvietu ar sertifikātu. Jāsaka, ka Dobeles pagasts patiešām tur rūpi par ezeru, iekārtojot atpūtas un ugunskura vietas, sakopjot apkārtni.
Pirms vairākiem gadiem peldvietā, to gandrīz pilnībā nobloķējot, no pretējā ezera krasta, vēja dzīta, atpeldēja un uz ilgu palikšanu ierīkojās neliela saliņa. Risinājums tika rasts, Dobeles novada pašvaldībai, kura apsaimnieko ezeru, sadarbojoties ar SIA “Asfaltbūve”. 1 – 1,5 metrus biezā saliņa tika sadalīta mazākos gabalos, ar amfībijas ekskavatoru aizvilkta atpakaļ un cieši nostiprināta pie krasta, lai vairs neklaiņo.
Visāda romantika pie ezera
Parakājoties aizgājušo laiku presē, var atrast gana daudz aizraujošu notikumu ezeriņa krastos. Jau Latvijas apceļošanas ziedu laikos, pagājušā gadsimta 30. gados, Gaurata ezers bijis visai iecienīts tūrisma objekts. Ka to iemīļojuši makšķernieki un peldu viesi, tas ir saprotams, bet arī ziemā tā tuvējos pakalnos nav trūcis slēpotāju. Pat jelgavnieki ar vilcienu braukuši līdz Dobelei, lai ar slēpēm līgani laistos lejā no slaidajiem Gaurata apkaimes pakalniem, jo pašiem savu kalnu tiem neesot. Tā 1939. gada janvārī ziņoja ”Pasta Telegrāfa Dzīve”.
Bet nu dodamies vasarā iekšā! “Skaista ir vasara pie Gauratas ezera – Zemgalē!”, jūsmojusi Jēkabpils viešņa Rute Salna savās 1939. gada vasaras atmiņās. “Ezera krastos guļ lielos, ēnainos dārzos iegrimušas mājas, kurās vēl mājo sensenie Zemgales bajāru tikumi. Katrs svešnieks šeit mīļš un gaidīts viesis. Ja lūgsi lāsi ūdens, tev vispirms sniegs lielā māla krūzē dzeltenu, garšīgu pienu, kādu slauc tikai no govīm, kas ganījušās Gauratas līčos.”
Citiem ceļotājiem par Gaurata ļaužu viesmīlību gan ir pretēji viedokļi. Jā, Gaurats ir dikti smuks, bet ļaudis – gan dīvaini. Tā paskarbi savu ceļojumu aprakstījis kāds kungs tūrisma žurnālā “Ekskursants” 1934. gadā, liekot ironisku virsrakstu “Dobeles romantika”. Sētā satiktais nīgrais onkulis nedz gribējis ieklīdušajam atpūtniekam darīt zināmu māju un saimnieka vārdu, nedz arī gribējis pārdot pienu un maizi, jo viņam tādu lietu mājās nav bijis. Vai arī tikai teicis, ka nav. Nācies vien steigšus atkāpties.
Un tomēr, kā secina autors, “Gauratu vajaga apmeklēt, te der ilgāku laiku pakavēties. Ja arī kāds pastīvs „onkulis” ne labprāt gribēs ar jums runāt, ja arī vienā otrā priekšzīmīgā saimniecībā nav maizes un piena un tur dzīvodams būs pat mājas nosaukumu piemirsis, nevajag skumt: tie tak latvju tautas miesā gadusimteņiem mestie akmeņi.”
Nūdisti uzdzīvo
Gauratam, katrā ziņā, tā nav bijusi labākā reklāma. Jāpieņem, ka atpūtnieki, makšķernieki un citi dīkdieņi onkulim bijuši jau “līdz brošai”. Saprotams, ar mazākām vai lielākām neērtībām jārēķinās ikvienam, kas mīt kāda atpūtnieku iecienīta objekta tuvumā, taču tādi šaušalīgi notikumi, kas risinājušies 1933. gada jūlijā, gan bijuši par traku. Pikantais atgadījums pamatīgi satricinājis kluso provinci un ticis iztirzāts tikumīgo saimnieču spodrajās virtuvēs un trokšņainajos krogos pie alus kausa. Tas iekļuvis pat “Dobeles Vēstnesī” ar nosaukumu “Kailkultūras cienītāju uzdzīve Gauratas romantiskajā ezerā.”
Raudzīšu īsumā to pārstāstīt. Proti, kādas Rīgas smalkas iestādes personāls, kam apnikusi uzdzīve Rīgas jūrmalā, vairākos automobiļos, putekļiem griežoties, atšāvusi līdz Gaurata ezeram. Ekskursiju vadījis kāds reiz populārs bijušais dobelnieks, slavens ar dzīves baudītāja dēkām. Svētdienas kluso mieru un vientuļo makšķernieku iztraucējušas spalgas autotaures un skaļi smiekli, dāmas raibās kleitās, krāsainos peldkostīmos un eleganti kungi. Tak drīz vien lielai daļai peldētāju kostīmi izrādījušies par neērtiem. Nepacietīgās dāmas un kungi steigušies krastā, kur tad itin vienkārši atsvabinājušies no drēbju paliekām un tad gluži kaili kopīgā barā vairākas stundas skalojušies viļņos. Pat vēl vairāk – dažs labs kails pakritis un pazudis ezera lielajos meldros. Ko tie tur meklējuši un kādas pērles atraduši, to zina stāstīt tikai ūdensrozes,– ziņotājs bija sašutis. Vēlāk vairākos Dobeles krogos par šo notikumu plātījies arī vientulīgais makšķerētājs. Šim pieteikts likt nost makšķeres un ķerties klāt pie smalka cienasta un “dzidrā”. Nūdistu orģijās laimējies piedalīties arī kādam Dzelžu Vilītim, kurš vēlāk jūsmojis, ka juties starp maigajām un rožainajām dāmām kā paradīzē. Par neredzēto skatu gan ļoti uztraucies Gauratas īpašnieks W. kungs, kurš, visu to jezgu vērodams, staigājis krastā uņ vaimanājis: “Ak, Dievs ,ak, Dievs! Nu jau gan gals vairs nav tālu!”
Dodas kaujā pret krauķiem
Zivju, kā var secināt, Gauratā nav trūcis ne tad, ne arī tagad trūkst. Par vēžiem gan nekas nav dzirdēts, bet, spriežot pēc aprakstiem, lomi tālajos laikos bijuši vareni. Un, par lomiem runājot, jāmin vēl kāds, kas gan rada dižu izbrīnu. Proti, uz Gauratu mednieki braukuši krauķos. Kā skaidrots laikrakstā “Brīvā Zeme”, krauķi dzīvojot baros un lielāko «ciemu» ir izveidojuši “Dobeles tuvumā – Gaurates ezera krastā pie Griezes mājām, priežu mežā”. Saimniekam gan šis “ciems” nav paticis, un palīgā devušies mednieki.
“Vairāki Dobeles mednieki šinīs dienās izgāja vārnu medībās Griežu kalnā pie Gauratas ezera, tā sauktajā „Dobeles jūrmalā”. Nošāva ap 500 vārnu. „Kauja” tātad bij tiešām asiņaina un loms reti bagāts. Bet kas gan būtu noticis, ja vārnas būtu pārgājušas pretuzbrukumā, nebūtu mukušas no medniekiem, kā abesiņi no itāļiem? Par laimi tas nav noticis un mednieki sveiki un veseri ar trofejām atgriezušies no cīņas lauka”, gandarīti ziņo “Zemgales Balss” 1936. gada jūnijā.
Taču, kā var noprast, cīņa ar to vien nav beigusies, ja dobelniekiem palīgā pēc pāris gadiem braukuši rīdzinieki. Jābrīdina, ka tālākais citāts daudziem varētu šķist vēl nežēlīgāks, tāpēc putnu mīļotājiem labāk nelasīt.
“Piektdien Griežu kalnā pie Gaurata ezera, Dobeles tuvumā, ar laipnā saimnieka un saimnieces atļauju bija ieradusies no Rīgas grupa mednieku Latvijas medību sporta savienības priekšsēdētāja, Valsts Prezidenta adjutanta plkv. M. Lūkina vadībā. Nošāva 232 melnās vārnas, ko apkārtnē dēvē par „Griežu vistām”, jo tās allaž savos nedarbos un troksnī paliek pavisam neciešamas. Varēja vērot, ka šā pavasara perēšanas apstākļi nav bijuši īsti izdevīgi, jo, kamēr daži vārnēni ceļas jau spārnos, citi vēl pavisam mīksti ligzdās. Saimnieks nopriecājās, ka vairs nepostīs sējumus, kā tas šogad noticis, pat rindsējas segumu izkārpot, lai tiktu pie graudiem. Viņš arī nodomājis pilnīgi likvidēt šos perēkļus savās priedēs,” tā rakstīja “Zemgales Balss” 1939. gada jūnijā. Laikam jau putniem kādreiz apnicis atvairīt uzbrukumus, un tie savu jauno ciemu vēlāk iedibinājuši citā vietā. Dobelē, piemēram.
Teksts un foto: Anita Banziņa
12.10.2021
