Lai gan vārdam “Bonsai” (bon – pods, sai – koks) ir japāņu izcelsme, māksla, ko tas apzīmē, cēlusies Ķīnas impērijā. Aptuveni 7. gadsimtā ķīnieši aizsāka mākslu ‘pun-tsai’ – punduraugu iekopšanu mazos podiņos, pielietojot īpašu tehniku. Ticēja, ka Bonsai nes veiksmi, it īpaši, ja tos dāvina, tādējādi nelielie kociņi izplatījās pa Ķīnu. Gadsimtu gaitā lielās valsts robežās attīstījās dažādi stili, trauku tipi un mērķtiecīgas kociņu veidošanas tehnikas.
Japāna 12.-14. gadsimtā pārņēma daudzas Ķīnas kultūras iezīmes, tai skaitā miniatūro kociņu audzēšanu. Pateicoties Zen Budismam un valsts nelielajam izmēram, Japānā Bonsai māksla ieguva piekrišanu un ātri izplatījās.
Pirmie apraksti par Bonsai audzēšanu Eiropā parādījās 17. gadsimta sākumā. Nākamo gadu laikā Japānas un Ķīnas apceļotāji arvien vairāk rakstīja par Bonsai mākslu, informācija parādījās grāmatās un publikācijās žurnālos. Bonsai mākslas entuziasti devās ceļojumos un atgriezās ar jaunu informāciju un Bonsai audzēšanas paņēmieniem, ar kuriem iepazīstināja arī Eiropas publiku. Pamazām pundurkociņi parņēma arī Rietumu pasauli.
Bonsai kociņiem piemīt daudz pazīmju, kas atgādina pieaugušu savvaļas koku. No attāluma augs izskatīsies kā tā lielais radinieks, arī ziedi un augļi būs tikpat lieli kā savvaļas kokiem, taču zari un lapas ir miniatūra kopija. Pastāv mīts, ka bonsai kociņu izskats tiek panākts ģenētiskas modificēšanas rezultātā. Patiesībā auga vēlamo izmēru un formu panāk ar dažādām veidošanas metodēm, kā arī regulējot apgaismojumu, laistīšanu un mēslojumu. Svarīgs aspekts, kas ietekmē auga koptēlu, ir arī īstā podiņa izvēle.
Bonsai mākslai pielāgojamas vairākas koku šķirnes, tai skaitā citrusaugļi, naudas koki, vīģes, egles, tūjas, priedes, kadiķi un pat kulinārijā izmantojamus garšaugi, piemēram, rozmarīns un baziliks. Piemēram, Bonsai parkā viesu uzmanību īpaši piesaistījuši no sēklas izaudzētā liepa un bērziņi, kas parāda saimnieka meistarību.
Lai arī Bonsai kociņus iespējams izdiedzēt gan no sēklas, gan no lielāka koka nogriezta zara, tas ir sarezģīts un ilgs process. Bonsai meistari visbiežāk iegādājas nelielus stādus no audzētāja, jo šāds augs jau ir nostiprinājies augsnē, tas ir nedaudz pieradināts un apgriezts, un tas palīdz formas ieveidošanai nākotnē. Bonsai mākslā savu vietu rod ne tikai veselīgi, bet arī īpatnējas, varbūt pat kroplīgas formas augi, jo nestandarta formas iespējams pārvērst par ko īpašu. Meistars uzņemtas māksliniecisku kontroli pār stādu, izvēloties audzēšanas stilu.
Pastāv daudz dažādu stilu un katram no tiem ir simboliska nozīme. Tā kā Bonsai kociņi ir miniatūras dabā redzamo koku versijas, tos audzējot viens no mērķiem ir pēc iespējas mazāk atainot cilvēka iejaukšanos un atspoguļot koku augšanu dabiskā vidē. Kompozīciju var veidot viens, divi vai vairāki koki, bet tiem jābūt savstarpēji saskaņotiem. Tāpat kā dabā, piemēram, vēju un vētras ietekmē mainās koku forma, eksistē slīpais stils, vētras noliektais vai pat baļķa stilks, kad stumbrs guļ uz zemes. Viens no sarežģītākajiem stiliem, kas parāda audzētāja meistarību, ir Bankan, kurā stumbrs itkā sasiets mezglā.
Lai arī koka augšana tiek uzmanīgi kontrolēta, darba rezultātā Bonsai izskatās kā audzis brīvā dabā. Katrs lēmums ir precīzs un pārdomāts. Šī darba augļi redzami tikai pēc vairākiem gadiem, bet, pareizi aprūpēti, Bonsai kociņi var dzīvot pat vairākus gadu simtus. Audzētājs tiek apbalvots ar rezultātu, kas atsvēr darbā ieliktās rūpes, turklāt kociņš var priecēt pat vairākas paaudzes.
Ar Bonsai mākslu iespējams iepazīties Inčukalna Krustiņos Bonsai parkā, Doles salas Bonsai priežu dārzā, kā arī tepat kaimiņos Lietuvā “Japāņu dārzā” netālu no Palangas.
