Jelgavas iedzīvotāju, ēku un ielu vēstures stāsts sācies 1265. gadā, kad Jelgavas pils veidojās kā Livonijas administratīvais un saimnieciskās dzīves centrs Zemgalē un blakus izveidojās tirgotāju un amatnieku apmetne. Iespējams, ka sākotnēji pils bija no koka un tikai vēlāk – 14. gadsimtā, to pārbūvēta, celtniecībā izmantojot laukakmeņus un dolomītu. Tad pils ieguva raksturīgo konventa tipa formu ar četriem korpusiem apkārt pagalmam un stūra torņiem.
Jelgavai vārdu deva zemgaļi, bet svešzemnieki savos rakstos to dēvēja par «Mytow». Šī vārda izcelsme arī saistīta ar zemgaļiem – domājams, ka tas cēlies no vārda «mīt», un tas varētu liecināt par senas tirgus vietas atrašanos Lielupes malā, pirms krustneši izlēma tur celt pili.
Šeit uz dzīvi apmetās dažādu tautību pārstāvji, 14.-15. gadsimtā vidējais iedzīvotāju skaits bija aptuveni 1000. Viņu dzīvi nodrošināja tirdzniecības ceļš no Rīgas uz Lietuvu. Pirmās ēkas tika celtas starp diviem ceļiem, un tur vēlāk izveidojās vēsturiskais Jelgavas Tirgus laukums.
Hercogs Gothards 1573. gadā Jelgavai piešķīra pilsētas tiesības un ģerboni, 1578. gadā tā kļuva par hercoga rezidenci, bet no 1616. gada Jelgava bija arī visas hercogistes galvaspilsēta. Pilsētai bija visas pārvaldes struktūras – birģermeistars, rāte, sekretārs un fogts. 16. un 17. gadsimtā
Jelgava pieredzēja strauju izaugsmi – 17. gadsimta vidū tajā bija aptuveni 3000 pastāvīgo iedzīvotāju, kuru skaits karu vai epidēmiju laikā bija mainīgs. 1648. gadā, nostiprinot Jelgavu, uzcēla pilsētas vārtus – Annas, Dobeles, Ezera un Mazos vārtus. Savukārt pirmajā Jelgavas pilsētas plānā (1652) iezīmētas 20 ielas un 3 kilometrus garš kanāls no Svētes līdz Driksai, kas pilsētā nodrošināja dzeramo ūdeni.
Kad 1795. gadā Krievijas impērijas varas iestādes veica savas jaunpievienotās guberņas galvaspilsētas iedzīvotāju skaitīšanu, tie saskaitīja 10 048 pilsētniekus. Protams, jāņem vērā iedzīvotāju skaitīšanas īpatnība – uzskaitīti tika tikai tie, kas piederēja tā sauktajai namnieku kārtai, proti, tie, kuriem bija nekustamais īpašums vai cita ievērojama manta. Pilsētā, kā mēs tagad teiktu, bez deklarētas dzīvesvietas dzīvoja vairāki tūkstoši kalpu ar savām ģimenēm, pastāvīgi uzturējās ieceļojušie tirgotāji un amatnieki, izbēgušie dzimtzemnieki un citi.
Dzimtbūšanas atcelšana, industrializācija Kurzemes guberņā īpaši 19. gadsimta vidū strauji palielināja iedzīvotāju skaitu Jelgavā. Ja 1823. gadā bija 10 130 iedzīvotāji, 1836. gadā – 19 500, tad 1897. gadā – jau 35 011 cilvēki. Jelgava 19. gadsimta beigās bija trešā lielākā pilsēta Latvijas teritorijā.
19. gadsimta vidū Jelgavā bija 109 mūra nami un 752 koka ēkas, bet jau pēc dažiem gadu desmitiem – 1910. gadā – Jelgavā bija 2000 dzīvojamo namu un 59 ielas, pilsētā dzīvoja 45 000 cilvēki. Latvijas valsts (1918 – 1940) laikā vidējais iedzīvotāju skaits svārstījās ap 30 000.
Jelgava 1944. gada vasarā karadarbības rezultātā zaudēja aptuveni 95 procentus vēsturiskās apbūves, un pirmajā pēckara gadā pilsētā bija tikai 15 800 iedzīvotāji, bet to skaits strauji auga 20. gadsimta 60.-70. gados, kad Jelgava kļuva par nozīmīgu Latvijas PSR rūpniecības centru. Migrācijas rezultātā iedzīvotāju skaits 80. gados palielinājās līdz 70 000, maksimumu sasniedzot 1989. gadā – 74 105 cilvēki. Pilsētā mainījās vēsturiskais ielu tīkls, un Jelgavai raksturīgo apbūvi nomainīja padomju tipveida industriālā un dzīvojamo ēku arhitektūra. Mūsdienās Jelgava ir ceturtā lielākā pilsēta Latvijā, un 2019. gadā šeit dzīvoja 56 tūkstoši iedzīvotāji.
Plašākā izklāstā:
1265. gadā dibināta Jelgava (Mītava)
1242. gadā pāvesta legāts (sūtnis) Vilhelms no Modenas bija devis Livonijas ordenim atļauju celt pili pie Lielupes. Tās celtniecība uz zemes strēles starp Lielupi un Driksu sākās tikai 1265. gadā ordeņa mestra Konrāda no Mandernas laikā. Pāvesta Klementa IV 1266. gada 25. maija bullas tekstā var saprast, ka Jelgavas pils jau uzcelta.
Iespējams, ka sākotnēji pils bija no koka un tikai vēlāk – 14. gadsimtā, to pārbūvēta, celtniecībā izmantojot laukakmeņus un dolomītu. Tad pils ieguva raksturīgo konventa tipa formu ar četriem korpusiem apkārt pagalmam un stūra torņiem.
Pirmās rakstītās ziņas par Jelgavu – 13. gadsimta beigās
Lai vairotu ordeņa brāļu kaujas sparu, ēdienreizēs tiem lasīja priekšā dažādus sacerējumus – hronikas, kurās tika cildināti krustnešu “varoņdarbi” pret vietējām ciltīm. Mūsdienās šīs hronikas kļuvušas par vērtīgiem vēstures avotiem, kas sniedz pirmās rakstītās ziņas arī par mūsu pilsētu.
Vecākajā Atskaņu (Rīmju) hronikā (sarakstīta 13. gadsimta beigās), lasām:
Pie Lielupes kad viņi tika,
tad mestrs pili uzcelt lika
tik tuvu zemgaļiem,
ka šķīra to no tiem tik četras jūdzes.
Par Mītavu to pili sauc.
Nu zemgaļiem bij raižu daudz…
(V. Bisenieka atdzejojums, 1998)
Jelgava Livonijas sastāvā; Kurzemes un Zemgales hercogistes izveidošana
13. gadsimtā Baltijas krusta karu rezultātā tagadējās Latvijas un Igaunijas teritorijā izveidojās nelielu, savstarpēji saistītu valdījumu kopums, kas ģeogrāfiskā un politiskā ziņā ieguva nosaukumu Livonija. Pēc pēdējā lietuviešu uzbrukuma 1376. gadā Jelgavas pils attīstījās kā mierīgs administratīvās pārvaldes centrs. Netālu no pils Lielupes kreisajā krastā veidojās pils apmetne, tās uzplaukumu veicināja tirdzniecības ceļš no Lietuvas uz Rīgu caur Jelgavu.
Livonijas konfederācija sabruka Livonijas kara rezultātā. Livonijas ordeņa pēdējais – 48. – mestrs Gothards Ketlers 1561. gada 28. novembrī Viļņā parakstīja Padošanās aktu un kļuva par Polijas-Lietuvas karaļa vasali. Līdz ar to izveidojās Kurzemes un Zemgales hercogiste kā autonoma Polijas-Lietuvas vasaļvalsts, kas uz vēstures skatuves bija 234 gadus un sagādāja ne vienu vien pārsteigumu Eiropai un pasaulei.
Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs
17. gadsimtā Kurzemes un Zemgales hercogistes vēsturē ir gan tās augstākā uzplaukuma laikmets, gan arī norieta sākums. 1610. gada 28. oktobrī Kuldīgā piedzima nākamais hercogs Jēkabs. Taču tēva hercoga Vilhelma vainas dēļ ceļš uz hercoga troni viņam bija slēgts. Jēkabam nācās slēgt vairākus kompromisus, no kuriem viens bija īpaši nozīmīgs Jelgavai, proti, Jēkabam pilsētā bija jāuzceļ dievnams katoļiem, lai 1642. gadā iegūtu kāroto troni. Hercoga Jēkaba kaislība bija kuģi – tos būvēja gan Ventspilī, gan Kuldīgā, taču arī Jelgavas tuvumā daudziem amatniekiem atradās darbs, lai nodrošinātu kuģu aprīkojumu. Atgādinot par hercogistes jūras varenību, Jelgavā piedāvā īpašu ēdienu “Hercoga bura”, bet viņa mīļotās sievas vārds iemūžināts deserta nosaukumā “Šarlotes skūpsts”.
Rastrelli pili sāka būvēt 1737. gadā
Izcilā arhitekta Rastrelli būvētā Jelgavas pils nav radusies tukšā vietā. Tā ir uzcelta uz kādreizējās Livonijas ordeņa pils – vēlākās Kurzemes hercogu rezidences – pamatiem.
1737. gadā par jauno Kurzemes un Zemgales hercogu kļuva Ernsts Johans Bīrons, kura uzdevumā arhitekts Rastrelli izstrādāja jaunas pils celtniecības projektu vietā, kur atradās vairākos 17. un 18. gadsimtā sākuma karos izpostītā vecā pils. Jaunās pils celtniecību uzsāka 1737. gada beigās, bet līdz 18. gadsimta beigām turpinājās pils būvniecības, apdares un labiekārtošanas darbi.
Rastrelli būve ir piemineklis ne tikai tās autoram un daudzajiem simtiem strādnieku, amatnieku un mākslinieku, kas to cēla un veidoja. Jelgavas pils ir lielākais un izcilākais arhitektūras piemineklis Latvijā un ēka tagad kalpo kā Latvijas Lauksaimniecības universitātes mājvieta.
Pirmais Latvijā lidojums ar gaisa balonu
Eiropā pirmais lidojums ar brāļu Mongolfjē konstruēto gaisa balonu paveikts 1783. gadā Francijā. Latvijā pirmo gaisa balonu – aerostatu – konstruēja Pētera akadēmijas mehāniķis Ernsts Johans Bīnemanis. Par latviešu izgudrotāja pirmajiem mēģinājumiem norāžu vēstures avotos nav, bet pirmā publiskā aerostata demonstrācija Jelgavā – arī pirmā Latvijā – notika 1785. gada 26. jūnijā. Otrs balons ar gondolu (grozu) tika palaists 1785. gada 16. oktobrī un tā diametrs bija aptuveni 2 metri. Tā Jelgavā pirmo reizi norisinājās neparasta epizode Latvijas tehnikas vēsturē.
Kurzemes guberņas galvaspilsēta
18. gadsimta beigās, izmantojot Polijas politisko un saimniecisko vājumu, Krievija, Austrija un Prūsija galīgi iznīcināja Polijas valsti.
Pēdējā (trešajā) Polijas dalīšanā (1795. gadā) Krievija ieguva sen kāroto Kurzemes un Zemgales hercogistes teritoriju.
1795. gada 17. martā hercogs Pēteris atteicās no troņa, bet 18. martā Kurzemes bruņniecība izteica vēlēšanos “uzticēties ķeizarienes Katrīnas II dotajiem solījumiem”. Kad daudzi un dažādi darbi bija paveikti, pārvaldes ierēdņi sameklēti, visi īpašumi uzskaitīti un neskaitāmi citi jautājumi nokārtoti, 1795. gada 25. novembrī Jelgavu pasludināja par guberņas galvaspilsētu, bet nākamā gada 28. janvārī notika svinīga Kurzemes guberņas atklāšana un iesvētīšana.
Jelgavas “atbrīvošana”
1944. gada jūlija beigās PSRS un Vācijas karaspēki satikās pie Jelgavas – vieni uzbruka, otri aizstāvējās, abi nogalināja, dedzināja, grāva, izmantoja artilēriju un aviāciju savām militārajām operācijām. Ja mēs uzskatām 31. jūliju par atbrīvošanas dienu (neliela sabiedrības daļa tā domā), tad tajā dienā, nākamajās, mēnešos un gados mēs mērķtiecīgi tikām atbrīvoti no savas kultūrvēsturiskās atmiņas un savas valsts.
Postošie uzlidojumi un nopietnas kaujas Jelgavā notika 1944. gada 27. jūlijā, kad tika bombardēts Jelgavas dzelzceļa mezgls. Savukārt sīvākas ielu kaujas Jelgavā notika 31. jūlijā, taču, kā liecina vēstures avoti, tajās dominējuši Sarkanās armijas tanki un kājnieki. Tāpat pilsētu grāva arī vācu artilērija, apšaudot Sarkanās armijas pozīcijas Jelgavas ielās.
Raksturojot situāciju Jelgavā pēc kara, dokumentos rakstīts, ka pirms PSRS un Vācijas kara pilsētā bija 1 120 000 kvadrātmetri apdzīvojamās platības, bet pēc “atbrīvošanas” – vien 106 000 kvadrātmetri jeb nedaudz vairāk par deviņiem procentiem no iepriekšējās dzīvojamās platības. No pirmskara Jelgavas 5700 ēkām nopostītas bija 4580 ēkas. Uz 1944. gada rudeni bija sagrautas gandrīz visas sabiedriskās ēkas, pilnīgi iznīcināti rūpniecības uzņēmumi, daļēji ādas fabrika, elektrostacija, centrālais ūdensvads. Sagrauta bija arī Jelgavas stacija un dzelzceļa mezgls.
Kauju rezultātā 1944. gada vasarā «vecā Jelgava» kļuva par Latvijas izcilās pilsētbūvniecības vēsturi, kuru mēs varam vērot tikai tā laika fotogrāfijās, kā arī pilsētā baudīt nelielu daļu no bijušās Jelgavas arhitektoniskās godības.
