https://lr2.lsm.lv/lv/raksts/latvijas-simtgades-stastu-raksti/kugis-neibade.a91733/
https://www.europeana.eu/portal/lv/record/92085/lnb_zl_22608.html
Kopš peldvietas dibināšanas pastāvēja amats ”kūrorta vecākais” un 1901. gadā par tādu kļuva Bīriņu galvenais mežzinis Pauls Moltrehts. Pēc viņa ierosmes Rīgas kuģu būvētavai ”Lange Co” tika pasūtīts uzbūvēt tvaikoni ar 160 zirgspēku jaudu. 1908. gadā sākās kuģu satiksme starp Rīgu un Neibādi. Kuģa “Neubad” atklāšanas braucienā bija ielūgti Baltijas valdības vīri, gubernatoru ieskaitot.
Par to, lai atpūtnieki katru rītu saņemtu svaigu pienu, sviestu un krējumu, rūpējās visi apkārtējie mežsargi. Pulksten septiņos no rīta ratiem ar piena produktu vezumu jau vajadzēja būt Neibādē.
1926. gada 9. septembrī stipri pārkrāmētais pasažieru tvaikonītis “Neibāde” ceļā no Rīgas uz Ainažiem iepretim Vecāķiem lielos viļņos piesmēlās un nogrima. Ar kravu bijusi pielādēta pat glābšanas laiva, tāpēc, acīmredzot, to nav varējuši izmantot. No 39 pasažieriem un 11 apkalpes locekļiem izglābās tikai astoņi, tajā skaitā arī kapteinis. Jūra tā arī neatdeva visus noslīkušos, bet daudzus krastā izskalotos līķus aplaupīja marodieri – tā policija apcietināja piecus zvejniekus, kuru mājās atrada bojāgājušo mantas.
Tas viss radīja lielu ažiotāžu. Toreizējās Saeimas frakcijas mētājās ar apvainojumiem, un tika izveidota arī speciāla valdības komisija, kas kopā ar ūdenslīdējiem devās teju divdesmit metru dziļumā gulošo kuģi aplūkot. Tomēr „Neibādes” bojāejas cēlonis tā arī netika atklāts, lai gan dziesmā apgalvots, ka pie vainas bijušas vaļā atstātās lūkas vai iluminatori.
Kuģa “Neibāde” stāsts līdz mūsu dienām ir nonācis lielā mērā pateicoties tieši šai populārajai vācu dziesmai, kurai nezināms autors savulaik sarakstījis tekstu latviešu valodā, kas pēc tam neskaitāmas reizes pārdziedāta.
Dziesma “Kuģis Neibāde”
https://www.dziesmas.lv/d/Kugis_Neibade_-_ood_Guthrie/1577
Vai tev atmiņā vēl mazais kuģis Neibāde,
Kas no Rīgas uz Saulkrastiem reiz bij satiksmē?
Būvēts gadsimtu Rīgā un ūdenī laists,
Tas spītēja vējiem, tas bija jauns un skaists!
Vai tu atceries vēl,
Vai tu atceries vēl kuģi Neibāde,
Baltijas viļņus kas šķeļ?
Brauca lielkungi, baroni, rēderi ar,
Brauca zemnieki, kalpi un rokpeļņu bari,
Lai vai kā kuro reizi, kas vedams nu bij’,
Reiz siļķes, reiz milti, reiz kokvilnas dzijas.
Ilgus gadus tas dienēja – lietus vai sniegs,
Bija apkalpes lepnums un kapteiņa prieks.
Cauri vētrām to vadīja zvaigznes, kas mirdz,
Bija mājvieta tiem, kam pēc jūras alkst sirds.
Kādā rudeņa naktī bij septembris spriegs,
Kuģī Neibādē lādēts bij Zviedrijas spirts.
Lūkas aizmirstas, atstātas vaļā tās bij’,
Viļņi augsti un ūdens drīz iekšā tur lij’.
Spēji sasvērās kuģis un sāka tas grimt,
Visur kliedzieni, panika nestāja rimt.
Nedaudz mirkļu un ūdeņu dziļu tas ņemts,
Tikai retam šai naktī bij izglābties lemts.
Ļaudis gaidīja ostā, kad kuģis reiz brauks.
Velti raudzījās tālē gan radinieks, gan draugs,
Tikai pelēkie viļņi un vējš brāzieniem
Likās stāstām par Neibādes likteni tiem.
Informācija aktualizēta 01.12.2019.
Saistītie ceļveži un raksti:
