Kuģu laupīšana Mērsragā
Kārļa Kraujiņa stāsts publicēts 1935. gada 5. septembra “Jēkabpils Vēstnesī”
“Izpūtis caur nāsīm kuplus dūmu kamolus, vecais zvejnieks modri apsēdās uz lielā šķautņainā akmens. Viņam šķita liels prieks pastāstīt kaut ko no senatnes. Vai, vai dēliņ… Agrāk gan te jūrmalā bijusi nikni laiki. Nikni laiki un nikni ļaudis. Man jau nu pašam iet devītais desmits. Tēvs sasniedza apaļu simtu, bet vectēvs pārtrumpoja ar gadiem mūs visus. No viņa es dzirdēju dažus briesmīgus nostāstus, kā senos laikos te dzīvojuši. Diez kāda labā rocība jau nebijusi. Tāpat situšies un elpējušies, kā kurais. Pēc lielā zviedru kara izcēlies negants mēris. Tas sācis slaucīt ļaudis un noslaucījis visus kā ar slotu, jūrmala palikusi gluži tukša un izmirusi. Dažos ciemos nepalicis nevienas dzīvas dvēseles. Kā drausmīga postaža izskatījies Mērsrags. Tukšajās ēkās svilpojis skarbais vešders un naktīs brēkušas pūces. Atstātie mājlopi klaiņājuši savā vaļā pa laukiem un mežiem, kā vilku barība.
Tā pagājis labs laika sprīdis. Tad izmirušajā ciemā diez’ no kurienes atklīdušas četras ģimenes. Tās apmetušās labākajos, laika zoba nesagrautajos dzīvokļos un pārtikušas vienīgi no jūras laupīšanas. Tolaik plosījušās stipras vētras. Kolīdz kāds kuģis uzskrējis uz sēkļa, tā veiklie atklīdoņi ar laivām un nāragiem klāt, apkāvuši kuģa ļaudis un kravu piesavinājušies kā laupījumu. Visniknākais un nežēlīgākais bijis Gocs – īsts jūras vilks, bez cilvēcīgas sirdsapziņas un iežēlas. Tie netaupījuši nevienu. Lai maldinātu kuģiniekus, vētrainās naktīs laupītāji kūruši uz smilšainajām kopu kraujām lielus ugunssārtus un sveķu laktas vicinājuši gaisā. Meklēdami glābiņu, mantām piekrautie tirgotāju kuģi tuvojušies krastam un uzskrējuši uz zemūdens akmeņiem. Lūk, šiem pašiem, kur mēs tagadiņ sēžam. Tolaik šie bijuši zem ūdens un jūra ielenkusi kāpas līdz pat mežam”.
Sabikstījis ar lielā pirksta nagu kaļķī gruzdošo tabaku, vecais zvejnieks spēcīgi nošvirkstināja starp kārtējiem dūmu kamoliem risināja iesākto runas pavedienu.
“Tad nu plēsīgajiem jūras vilkiem bijusi lēta reize vieglajos nāragos piebraukt strandējušam kuģim un aptīrīt visu glīti. Noslepkavotu līķus iemetuši jūrā un kuģi aizdedzinājuši. Tad arī citu jūrajsragu zvejnieki — Rojā, Ģipkā, Melnsilā un sevišķi Kolkasragā — sākuši nodarboties ar jūras laupīšanu. Visbriesmīgākais tomēr šai ziņā bijis Mērsrags. Jūrnieki iesaukuši to par Margrūbi (nāves bedri), šis nosaukums glabājies vēl tēvtēva laikā.”
Publikāciju sagatavojusi Mērsraga TIC vadītāja vēstures pētniece Inga Hartika ([email protected])
Saistītie ceļveži un raksti:
- Kurzeme: Piekraste: (JŪRMALA) – Lapmežciems – Engure – Mērsrags – ROJA – Melnsils – KOLKA – maršruta ceļvedis
