Par mūsu slavenāko laupītāju Kaupēnu vismaz pavirši būs dzirdējuši daudzi. Par Kaupēna gravu, sauktu arī par leju, vairāk zinās vietējie, domājot to kaut kur starp Tērveti un Zaļeniekiem, un pareizi vien būs. Senāk gan šī vieta dēvēta par Melno leju vai par Melnā kroga leju. Pie Kaupēna vārda tā tikusi vēlāk, tā teikt, laupītājam par godu.
Lamatas ceļa braucējiem
Šo vietu nenorāda nedz google maps, nedz tā ir minēta pie Zaļenieku pagasta tūrisma objektiem, lai arī pa ausu galam ir dzirdējis un savām acīm skatīt gribējis ne viens vien Tērvetes puses apceļotājs. Nu tad skaidrībai: gravu joprojām šķērso Tērvetes – Jelgavas ceļš, un orientieris ir norādes zīme uz Tērvetes ūdenskrātuvi ceļa kreisajā pusē. Visa leja, bagāta ar avotiem un avoksnājiem, aizstiepjas līdz pat atpūtas kompleksam “Kaupēna dzirnavas”.
No abām pusēm mežu ieskautās gravas ģeogrāfiskais izvietojums noteikti bija galvenais aspekts, kāpēc tā iepatikās Kaupēnam, – uzsver Tērvetes vēstures zinātājs Andris Vēveris. Laiks un remontdarbi, iespējams, šo ceļa posmu ir padarījuši daudz lēzenāku, nekā tas bijis agrāk, un pašlaik neko īpašu te nevar saskatīt. Taču pagājušā gadsimta 20. gados šī vieta braucējiem bija kā lamatas. Kad esi lejā nobraucis, kur ar savu pajūgu aizbēgsi, ja ceļš uz abām pusēm kāpj augšā?
Tolaik uz ceļiem vezumnieku netrūka. Arī no Tērvetes puses laucinieki ar pajūgiem bieži veda uz Jelgavu pārdot graudus un atpakaļ priecīgi atgriezās ar naudu. Šo braucēju naudas zutņi tad arī bija Kaupēna lielais guvums. Kaupēns gan nav bijis pirmais šīs vietas kā razbainieciska slēpņa izmantotājs. Tur laupīts jau krietni senākos laikos. Lūk, ko raksta Anna Brigadere savā triloģijā “Dievs, Daba, Darbs”, un mazās Anneles bērnības iespaidi gūti jau krietnu laiku pirms 19. gadsimta beigām, kad Kaupēns vēl nebija piedzimis.
“Melnā kroga drausmīgajās lejās viņa galīgi atmodās, jo asi iedzēla acīs pirmais saules stars. Āā! Tā še bij lielā laupītāju leja!
Zibenīgi viņa šaudīja skatus vienpus ceļa, otrpus, vai neizlīdīs no biezokņa kāds no tiem laupītājiem, par kuriem tik daudz stāstīja teikas, bet tikai putni čivināja un dziedāja; kaut kur dziļi urdza sīka tērcīte.”
Un, ja teikas par laupīšanām stāstītas vēl pirms Anneles piedzimšanas, tad jādomā, ka razbainieki uz vakts te stāvējuši jau no aizseniem laikiem.
Viss te ir melns
Šī vieta, kur viss ir melns, nudien ir mistiska. Te ir ne tikai Melnā leja, bet arī Melnais krogs, Melnās dzirnavas un pat Melnupīte. Par to, kāpēc viss te melnās krāsās iekrāsots, saglabājusies kāda baisa teika.
Tur, kur tagad Tērvetes Melnā leja, senāk bijušas dzirnavas, kurās par dzirnavnieku bijis burvis. Tam bijuši sakari ar pašu Nelabo. Katru nakti Nelabais prasījis viena malēja dvēseli. Kad tas pārbraucis mājās no dzirnavām, pēc īsa laiciņa izdilis kā ģiltenis. Novergojis tā gadus trīs četrus un tad nomiris. Reiz viens jauns puisis apņēmies dzirnavas nodedzināt, bet dzirnavnieku un veco burvi nosist. Iztaisījis ozola vāli un naktī noslēpies aiz staļļiem, kurus burvis pirms pusnakts pastāvīgi apraudzījis. Kā burvis nācis, tā puisis tam ar vāli pa pieri. Tanī vietā, kur burvis bijis, zeme atvērusies un no plaisas izšļākusi melna šalts. Tā aizrāvusi puisi, appludinājusi un parāvusi sev līdz arī dzirnavas un nozudusi zemē pie Kalnamuižas sila dienvidu robežas. Ilgi tur bijis viss kā ar uguni izsvilināts, kur gājusi pāri melnā straume. Ieleja, kur sila vidū atradušās dzirnavas, nosaukta par Melno leju.
Dzirnavu vietā – atpūtas komplekss
Dzirnavas tieši tai vietā atkal uzbūvētas jau hercogu laiku beigās un nodēvētas par Melnajām dzirnavām. Tajās saimniekojuši vācu tautības ļaudis. Pēdējās dzirnavas uzceltas ap 1830. gadu, bet, kādi notikumi risinājušies pa vidu, nav zināms. Dzirnavas nodegušas Pirmā pasaules kara laikā. Veco dzirnavu vietā tagad atrodas iecienītais atpūtas komplekss “Kaupēna dzirnavas”. No dzirnavām pāri palikuši vien mūri, kas mākslinieciski iekļaujas jaunajā būvē. Kompleksa saimniece Indra Briede stāsta, ka naktīs senlaicīgais akmeņu mūris tiek izgaismots, tā veidojot savdabīgu gaismas dekorāciju. Saglabājusies vēl vecā klēts, kurai nomainīts jumts. Joprojām tiek izmantoti arī senie pagrabi, kurus par gana labiem dzīvošanai ir atzinuši sikspārņi.
Vairāki dzirnavu dīķi, kas kādreiz izmantoti dzirnavu darbināšanai, bija uzpludināti uz mazās Melnupītes. Tās sākums ir nelielā Melnās lejas graviņā pie ceļa, kas aizved uz Tērvetes ūdenskrātuvi.
Vien daži akmeņi
Melnais krogs ir absolūts melnais caurums, par kuru nekas nav zināms. Arī Andrim Vēverim, rokoties arhīvu un vēstures rakstos un cilvēku atmiņās, pilnīgi neko neko nav izdevies noskaidrot. Par aplamību gan jāuzskata dažviet rakstītais, ka Kaupēna sirdsāķītis bijusi krodzinieka meita, tāpēc viņš kroga tuvumā vien grozījies un “aptīrījis” lauciniekus.
Arī ļaužu runām par Kaupēna ciemošanos pie Melno dzirnavu dzirnavnieces nav nekāda pamata, jo dzirnavas tad jau bija nosvilušas. Un vispār – pat čigāns nezog savas mājas tuvumā, kur tad nu vēl nenotveramais Kaupēns? No Melnā kroga tagad palikuši vien daži pamatu akmeņi mežā, ceļa labajā pusē, kur tas atkal sāk celties augšup. Tas arī viss, kas zināms par veco laiku izklaides iestādi.
Teiksmotais lielceļu laupītājs Kaupēns
Par Kaupēnu, reizē nolādētu un mīlētu, Latvijā joprojām klīst leģendas un teiksmas, taču, tās atmetot nost un atstājot vien faktus, iznāk, ka Ansis Kaupēns ir bijis tikai nežēlīgs laupītājs un slepkava. Savas sirošanas laikā viņš ir izdarījis vairāk nekā 30 laupīšanas un 19 slepkavības.
Ansis Kaupēns ir dzimis 1895. gada 2. novembrī Vecplatones pagastā. 21 gada vecumā viņu iesauca krievu armijā. 1919. gadā viņš atbēga uz Latviju, tika ieskaitīts Latvijas armijas 11. Dobeles kājnieku pulkā seržanta pakāpē. Kad Kaupēnam 1920. gada sākumā piešķīra nedēļu ilgu atvaļinājumu, viņš dienestā vairs neatgriezās un sāka slapstīties pa Jelgavas mežiem. Savu pirmo laupīšanu viņš izdarīja 1920. gada 29. janvārī. Sešus gadus viņš darbojās nenotverts, līdz beidzot 1927. gadā tika tiesāts un sodīts ar nāves sodu pakarot. Aprakts kaut kur mežmalā.
Dīvaini, taču tā laika Latvijas prese ar neslēptu sajūsmu esot nostājusies lielceļa laupītāja pusē, jūsmojot par viņa vīrišķīgo stāju un ironiskajiem smaidiem tiesas laikā. Neaizmirsīsim arī, kā paši cīnījāmies par biļetēm, lai palūkotos uz Kaupēna plosīšanos Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes rokoperā „Kaupēn, mans mīļais”. Daudzu gadu garumā Liepājas teātra izrādei bija nepieredzēti panākumi. Kaupēns tajā gan bija atklāts kā cilvēks, kuram sirdsapziņas pārmetumi bijuši sveši.
© Anita Banziņa, 30.01.2022
