Ideju par nepieciešamību Latvijai atdalīties no Krievijas impērijas un kļūt par patstāvīgu politisku veidojumu pirmo reizi publiski pauda Miķelis Valters 1903. gadā Šveicē iznākošajā žurnālā “Proletārietis”. Tomēr līdz pat 1917. gada sākumam neatkarības ideja bija margināla, daudz populārāka bija doma par autonomas Latvijas radīšanu Krievijas sastāvā. Situācija mainījās pēc Februāra revolūcijas. Pirmie Latvijas neatkarības ideju 1917. gada vidū sāka popularizēt Latviešu nacionāldemokrātu partijas pārstāvji Maskavā (Jānis Akuraters, Ernests Blanks, Linards Laicens, Jānis Bankavs u. c.). Sevišķi aktīvs neatkarības idejas popularizēšanā bija partijas izdotais laikraksts “Dzimtenes Atbalss”.
Jauns posms Latvijas neatkarības idejas attīstībā sākās 1917. gada nogalē, kad Pirmā pasaules kara laikā (daļu Latvijas teritorijas bija okupējuši vācieši, daļu – lielinieki) tika izveidotas jaunas politiskās organizācijas, kuras uzsāka aktīvu cīņu vispirms par plašu Latvijas autonomiju un pēc tam – par neatkarību. Tās bija: Demokrātiskais bloks (DB) Rīgā un Latviešu pagaidu nacionālā padome (LPNP) Valkā.
LPNP savā otrajā sesijā Pēterpilī 1918. gada 28.-31. janvārī pieņēma deklarāciju par veidojamās Latvijas Republikas neatkarību un demokrātiskumu. Dibinādamās uz visas pasaules demokrātijas pasludinātām tautu pašnoteikšanās tiesībām, Latviešu Pagaidu Nacionālā padome atzīst, ka Latvijai jābūt neatkarīgai, demokrātiskai republikai, kura apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali, protestē pret jebkuru Latvijas sadalīšanas mēģinājumu, sevišķi pasvītrojot, ka latvju tautas pirmā un neatlaidīgā prasība ir Latvijas teritoriālā un etnogrāfiskā nedalāmība, protestē pret katru miera noslēgšanas mēģinājumu, kurš mēģina pārkāpt tautu pašnoteikšanos, un pēdīgi – nosoda tautas gribas viltošanu zem okupācijas un kara apstākļu spiediena.
Balstoties uz LPNP izsniegto pilnvaru, Zigfrīds Meierovics 1918. gada 23. oktobrī sarunā ar Lielbritānijas ārlietu ministru A. Dž. Balfūru saņēma de facto atzīšanu Latvijas patstāvībai un LPNP kā Latvijas valdībai.
1918. gada 17. novembrī latviešu partijas Rīgā nodibināja Tautas Padomi, kas līdz Satversmes sapulces sanākšanai uzņēmās suverēno varu Latvijā. Par tās priekšsēdētāju ievēlēja Jāni Čaksti, par viņa biedriem – Marģeru Skujenieku un Gustavu Zemgalu. Pagaidu valdības sastādīšana tika uzticēta Kārlim Ulmanim.
1918. gada 18. novembrī proklamēja neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanu. Šajā pašā dienā darbu uzsāka Kārļa Ulmaņa vadītā Latvijas Pagaidu valdība. Tas notika uzreiz pēc Pirmā pasaules kara beigām. Agrāk, vācu okupācijas apstākļos, to nebija iespējams izdarīt. Arī Igaunijā un Lietuvā, kuras formāli savu neatkarību pasludināja agrāk, nacionālās valdības sāka reāli darboties tikai pēc 1918. gada 11. novembra, kad Vācija atzina sakāvi Pirmajā pasaules karā.
Latvijas Republikas proklamēšanas process nebija viegls. Politiskās ķildas neatkarības oficiālo pasludināšanu aizkavēja par veselu nedēļu. LPNP, kuru bija atzinusi Lielbritānija, kavējās sasaukt kopsapulci, lai pieņemtu lēmumu par valsts pasludināšanu. Tāpat LPNP radās grūtības sarunās ar ietekmīgāko Latvijas politisko partiju – Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju, kuras pārstāvji kopā ar vairāku citu latviešu politisko partiju pārstāvjiem kopīgi darbojās neformālajā Demokrātiskajā blokā.
Valsts dibināšanai bija nepieciešama visu politisko spēku apvienošana, un tā tika panākta 17. novembrī, kad partijas vienojās par kopīgu politisku platformu un Latvijas Tautas padomes (LTP) izveidošanu.
Visus svarīgākos lēmumus par valsts dibināšanu pieņēma jau 1918. gada 17. novembra vakarā. Tādēļ šo dienu arī varētu uzskatīt par valsts proklamēšanas datumu. Tomēr LTP lēma, ka ir nepieciešams organizēt sevišķu svinīgu pasākumu nākamajā dienā. Par LTP svinīgās sēdes norises vietu izraudzījās Rīgas pilsētas 2. teātri jeb Latvju operas namu (mūsdienu Latvijas Nacionālajā teātrī darbojās Latvju operas trupa), lai gan tika apspriesta arī iespēja valsti proklamēt Rīgas pilī. Tomēr galu galā nolēma, ka Rīgas pils telpas ir pārāk šauras tik nozīmīgam pasākumam.
Uz Latvijas Republikas proklamēšanas svinīgo aktu bija aicināti 1200 viesi. Teātra telpas jau labu laiku pirms lielā notikuma bija pārpildītas.
LTP svinīgā sēde sākās pulksten 16.30. Uz skatuves kāpa 38 politisko partiju pārstāvji. Svinīgo sēdi atklāja vēlākais Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals. Viņš deva vārdu LTP sekretāram Erastam Bitem, kurš nolasīja 17. novembra sēdes protokolu un pieņemto politisko platformu.
Pēc politiskās platformas nolasīšanas Gustavs Zemgals paziņoja par suverēnās varas pāriešanu LTP rokās. Sekoja Pagaidu valdības vadītāja Kārļa Ulmaņa runa. Pēc tās dalībnieki trīsreiz nodziedāja himnu “Dievs, svētī Latviju”. Otrajā sēdes daļā ar runām uzstājās visu astoņu politisko partiju pārstāvji un Latgales pārstāvis Staņislavs Kambala. Latvijas valsts proklamēšanas sēde noslēdzās pulksten 17.45.
Par neatkarības pasludināšanu Latvijas iedzīvotājus informēja speciāls LTP sastādīts uzsaukums “Latvijas pilsoņiem”. Tāpat plašus rakstus publicēja visas nozīmīgākās Latvijas avīzes. Daudzviet Rīgā jau 18. novembrī plīvoja sarkanbaltsarkanie karogi. Vairākās skolās Rīgā un arī reģionos (piemēram, Valmierā) notika speciāli neatkarības proklamēšanai veltīti svinīgi pasākumi. Plašākās svinības par godu Latvijas Republikas izveidošanai notika 1918. gada 24. novembrī Liepājā, kur svētku demonstrācijā piedalījās vairāki tūkstoši cilvēku.
No Latvijas Republikas proklamēšanas svinīgā akta ir saglabājies tikai viens fotouzņēmums – Viļa Rīdzenieka uzņemtā fotogrāfija. Tai veltīta spēlfilma “Vienīgā fotogrāfija” (režisore Brigita Eglīte, 2008).
Informācijas avoti:
