Kārlis Zemdega (1894-1963) ir viens no izcilākajiem 20.gadsimta latviešu māksliniekiem. Viņš ir veidojis arī vairākus izcilus, mākslinieciski augstvērtīgus pieminekļus, kas veltīti Latvijas Brīvības cīņām.
K. Zemdegas veidoto Dobeles atbrīvošanas pieminekli uzskata par vienu no mākslinieciski vērtīgākajiem darbiem gan tēlnieka darbu pūrā, gan arī Latvijas mākslas vēsturē. Taču tas nebūt nav vienīgais brīvības piemineklis, ko veidojis tēlnieks. Tiem izsekojot, varam iezīmēt vai visu Latviju aptverošu maršrutu: Dobele – Džūkste – Tukums – Talsi – Rauna – Rūjiena – Viļaka.
Nedaudz atskatīsimies vēsturē! Līdzko bija beigušās Brīvības cīņas, to piemiņas iemūžināšana Latvijā kļuva par valstisku un sociāli svarīgu iniciatīvu. Gandrīz vai visos Latvijas novados ražīgi tika celti pieminekļi un monumenti Brīvības cīņu dalībniekiem. To vidū bija arī Kārļa Zemdegas veidotie, un katram no tiem ir savs stāsts un savs liktenis. Un, ja runājam par likteni, tad, nenoliedzami, Dobeles piemineklim tas bijis vissmagākais – gan garais un strīdīgais pieminekļa veidošanas periods 30. gados, gan saspridzināšana padomju laikā, gan gadiem ilgā cīņa par tā atjaunošanu un atrašanās vietu Atmodas laikos.
Zemdegas darbība monumentālajā tēlniecībā sākās pēc Rīgas Brīvības pieminekļa konkursa 1930. gadā. Tolaik vēl mazpazīstamais tēlnieks uzdrīkstējās tajā piedalīties arī ar savu metu, tomēr vairākās konkursa kārtās tika izvēlēts Kārļa Zāles projekts “ Mirdzi kā zvaigzne!”. Kārlis Zemdega konkursā ieguva trešo godalgu. Un notika tā, ka gadu vēlāk delegācija no Raunas aizbrauca uz Rīgu iepazīties ar Brīvības pieminekļa konkursa projektiem, lai atrastu kādu savam piemērotu, un tika izlemts pieminekli celt pēc K. Zemdegas meta. Tā nu viņa nerealizētais Rīgas Brīvības pieminekļa projekts, gan krietni samazinātā veidā, joprojām ir apskatāms Raunā.
Pieminekli svinīgi atklāja 1933. gadā, klātesot prezidentam Albertam Kviesim. Piemineklis arī mazajā variantā ir gana iespaidīgs – septiņus metrus augsts ar stilizētu tautumeitu, kas augšup paceltām rokām spēlē milzīga izmēra kokli. Pieminekļa pamatideja – “Tautu izglāba dziesmu gars”.
Džūkstes centrā svarīgi paceļas Pirmajā pasaules karā un Atbrīvošanas cīņās kritušajiem Džūkstes un Slampes draudzes dēliem veltītais piemineklis. 1935.gadā atklātā pieminekļa centrā ir varena granīta urna, kas simbolizē kritušo dvēseles, kurām nav mājvietas dzimtajā zemē, uz pakāpieniem – sērojoša sieviete un karavīrs ar šķēpu un ozola zaru. Arī šo pieminekli padomju laikā kā ideoloģiski kaitīgu esot bijis paredzēts novākt, tomēr kādas nejaušības dēļ tas nenotika. Nelielie, ložu radītie virsmas bojājumi nekādu lielu postu tam nav spējuši izdarīt.
Šajā pat gadā Latvijas otrā galā atklāja vēl vienu tēlnieka veidoto granīta pieminekli Brīvības cīņās kritušo karavīru piemiņai. Tas atrodas pie Viļakas Brāļu kapiem, kur apbedīti Latvijas armijas un igauņu karavīri. Pieminekli vainagoja lāpa ar piemiņas liesmu. Vienā pusē bija uzraksts “ Viļakas laukos kritušie Latvijas atbrīvotāji”, otrā – zobens un trīs zvaigznes. Piemineklis gan tika sagrauts padomju varas laikā 50. gados, bet, tā kā granīta daļas, lai gan bojātas, bija saglabājušās, to varēja ātri vien atjaunot jau 1990. gadā.
Talsos, Ķēniņkalna pakājē, atrodas Kārļa Zemdegas skulptūra “Koklētājs” – simbolisks jaunekļa tēls, kas pauž cilvēku mūžīgo tieksmi pēc brīvības un neatkarības. Skaists, iespaidīgs piemineklis, kurš savu atklāšanu sagaidīja tikai pēc 61 gada – 1996. gadā.
Lēmumu par Talsu pieminekļa celtniecību pieņēma 1935. gadā, taču līdzekļu vākšana nav veikusies tik labi, kā iecerēts. Pats tēlnieks kādā vēstulē esot izteicis cerību, ka Talsu piemineklis varētu kļūt par viņa varenāko darbu, ja vien būs pietiekami līdzekļu. Ģipša modelis tika izgatavots, Dundagas mežos atrasts piemērots akmens, un 1940. gada jūnijā tēlnieks gatavojās ķerties pie kalšanas. Bet pāri robežai jau iesoļoja padomju karaspēks. Tikai pēc 50 gadiem 70 tonnu smagais akmens tika nogādāts Talsos, un tēlnieks Vilnis Titāns pēc K. Zemdegas izgatavotā ģipša modeļa sāka kalt “Koklētāju”.
Rūjienas centrā kopš 1937. gada neskarts stāv Somijas granītā veidotais piemineklis “Tālavas taurētājs”. Oficiāli tas ir Rūjienas Atbrīvošanas un kritušo karavīru piemineklis, taču trīs metrus augstais taurētāja tēls uz tikpat augsta granīta postamenta cilvēkos ir radījis tiešas asociācijas ar Tālavas taurētāju, tāpēc piemineklis ir iegājies tautā ar šo nosaukumu.
Arī piemineklis Pirmajā pasaules karā kritušajiem karavīriem Tukuma Meža kapu Brāļu kapos ir veiksmīgi pārdzīvojis dažādus laikus. Svinīgajā ceremonijā klātesot arī Valsts prezidentam K. Ulmanim, to atklāja 1940. g. 19. maijā, vien nepilnus divus mēnešus agrāk par Dobeles pieminekli. Šo pieminekli, kas attēlo jaunu karavīru ar šauteni rokā, dodot uzticības zvērestu savai tautai, arī uzskata par vienu no labākajiem K. Zemdegas darbiem.
Dobeles pieminekli svinīgi atklāja 1940. gada 9. jūnijā – dažas dienas, pirms Latviju okupēja padomju karaspēks, un tas bija pēdējais brīvības piemineklis, ko vēl paguva atklāt neatkarīgajā Latvijā. Tikai desmit gadus tam bija lemts stāvēt. 1950. gada 17. jūlijā to saspridzināja.
Te jāpiebilst, ka padomju gados kopumā ar birku “piemineklis bez mākslinieciskas un vēsturiskas vērtības” Latvijā ir tikuši novākti vismaz 20 pieminekļi, kas tapuši brīvās Latvijas laikā.
Līdz ar Atmodu sākās arī brīvības pieminekļu – Latvijas neatkarības atjaunošanas simbolu – apzināšana un atjaunošana. Un atkal – tikai Dobeles piemineklim nebija lemts atgriezties vecajā vietā, kuru pie dzelzceļa stacijas kā piemērotāko bija izraudzījies tēlnieks pats. 50. gados tam apkārt sāka iekārtot padomju karavīru brāļu kapus. Ja arī šķita, ka, atrodoties tādā dīvainā situācijā, tas varēja kļūt par kapu pieminekli, vietējā padomju vara tajā saskatīja ideoloģisku kaitniecību un pieminekli, nespējusi nogāzt, saspridzināja. Tā vietā 1956. gadā uz tā pamatakmens tika uzstādīts piemineklis “Karavīrs un partizāns”, kurš stāv joprojām.
Kad 1988. gadā, sākoties Atmodai, Latvijas Kultūras fonda Dobeles nodaļas aktīvistu grupiņa sāka tam laikam itin avantūriski sabiedrībā sēt domu par pieminekļa atjaunošanu un novietošanu tanka vietā, nākotnes vīzijā šī vieta ar stalto pieminekli pakalnā virs pilsētas iezīmējās tāds kā enerģētiskais centrs, kur pulcēties dobelniekiem. Ja dedzīgi tic un dara, vīzijas mēdz īstenoties.
Teksts un foto: Anita Banziņa
