- https://lv.wikipedia.org/wiki/Saulkrastu_vēsture
- grāmata: Inga Zemīte “Saulkrasti. No vissenākajiem laikiem līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai”, 2014.
- https://www.celotajs.lv/lv/e/story/list/saulkrasti?13
Saulkrastu pirmsākums ir Kārļa fon Reiterna 1823. gadā dibinātā Vidzemes muižniecības peldvieta Neibāde, ko 1931. gadā pārdēvēja. Jaunais nosaukums bija Saulkraste, bet drīzumā vietu sāka saukt Saulkrasti. Pēc neilga laika to apvienoja ar Pēterupi, par kuru ir ziņas no 1641. gada. Liela nozīme bija 1934. gadā atklātajai Rīgas – Rūjienas dzelzceļa līnijai. 1950. gadā jaunajam ciemam pievienoja Pabažus, 1967. gadā – Skultes Zvejniekciemu. Kopš 1991. gada Saulkrasti ir pilsēta, 2009. gadā izveidots Saulkrastu novads.
Saulkrasti izveidojušies senās Metsepoles līvu zemes zvejnieku ciemu teritorijā, caur kuriem gāja stratēģiski svarīgais piekrastes ceļš uz igauņu novadu Sontaganu (tagadējā Pērnavas apriņķī). Indriķa hronikā minēti nelieli ciemi jūras krastā, kuros mita nepakļāvīgie līvi. 1207. gadā līvu teritoriju dalīšanas līguma rezultātā Metsepole kā trešais Gaujas līvu novads nonāca Rīgas arhibīskapa pārvaldībā. Pašreizējā Saulkrastu teritorija atradās Kubeseles jeb Krimuldas draudzes novadā.
Piejūras zemes nebija īpaši auglīgas, tāpēc ciemi bija nabadzīgi. Arhibīskapu intereses te aprobežojās ar nodokļu iekasēšanu. Dažkārt piejūras zvejnieku nodokļi bija nēģu kubls vai noteikts lašu skaits.
Pa piekrasti gāja Zviedru pasta ceļš. Zviedru valdība 1643. gadā atklāja pasta satiksmi maršrutā Rīga -Tallina, pārsvarā izmantojot esošā krasta ceļa trasi. 1800. gadā visa pasta satiksme tika pārcelta uz Rīgas – Valmieras – Pērnavas lielceļu, apejot smilšaino piekrasti. https://www.salacgriva.lv/lat/salacgrivas_novads/?text_id=47673?text_id=47673
Saulkrastos saglabājušies divi šī ceļa posmi, abi jūras pusē no galvenā ceļa. Pirmais – no Baltās kāpas uz Inčupes grīvas pusi, kā iela. Viņpus upei kāpas ir apbērušas tā trasi. Otrs ir pa kreisi no Pēterupes tilta un baznīcas, tur ir vecie tilti.
Vēlāk tagadējā Saulkrastu teritorija tika sadalīta starp četrām jaunizveidotajām muižām: Skultes (sākotnēji sauca par Jauno muižu – Neuhof), Bīriņu (Kolcenes), Pabažu kroņa jeb valsts muižai un Sējas muižai. Katrai no tām bija pa savam jūrmalciemam.
Mūsdienu Saulkrasti veidojušies, apvienojot senos zvejniekciemus. Arī tagad nosaukumi saglabājušies, apzīmējot pilsētas daļas: Pabaži, Pēterupe, Neibāde un Zvejniekciems.
Pabažu senākais nosaukums bija Katrīnbāde. Ciems izveidojies uz bijušās valsts muižas zemes, ko domēņu valde 1898. gadā iedalīja vasarnīcu apbūvei. Tā šeit radās vācu muižnieku peldvieta. 20. gs. 30.gadu 2.pusē Pabažos vasaras sezonā ieradās samērā daudz peldviesu.
Pēterupe. Poļu – zviedru kara sākumā 1600. gadā Zviedrijas karalis Kārlis IX ar karaspēku iebruka Igaunijas teritorijā un tad virzījās uz Rīgas pusi. Tika nopostīta Pēterupes krastā uzceltā Sv. Pētera katoļu kapela. Karu un sirojumu izpostītajā zemē izcēlās bads, bija nepieredzēti auksta ziema, kurai sekoja neražas gadi. Daudzi iedzīvotāji aizbēga uz citiem novadiem. 17. gs. sākumā Pēterupes ciema jūrmalā bija tikai trīs zvejnieku sētas (ceturtā pamesta). Zvejniekiem piederēja nelieli sakņu dārzi, bet smilšainajā zemē nevarēja izaudzēt labu ražu. Katru gadu muižai bija jānodod arī reņģes.
1640. gadā izveidota luterāņu Pēterupes draudze, nākamajā gadā uzbūvēja luterāņu baznīcu.
Lielais Ziemeļu karš atnesa Vidzemei daudz posta. Lai gan kauju ceļš nevirzījās gar pašu jūras piekrasti, arī piejūras ciemos iemaldījās krievu zaldāti. Vispārējās nabadzības un slimību piemeklētajā teritorijā sākās Lielais mēris, kas burtiski pļāva iedzīvotājus. Mēra revīzijas aktos lasāms, ka Bīriņu – Eikažu novadā, kurā atradās arī liela daļa Saulkrastu, nomiruši 578 cilvēki, izdzīvojis 221 cilvēks. Saskaņā ar citām ziņām Carnikavas, Pēterupes un Skultes draudzē iedzīvotāju skaits bija samazinājies par 73%.
Sākot ar 1710. gadu, reģions ietilpa Krievijas impērijas Vidzemes guberņā
Neibāde (Neubad vāciski – ‘jaunā peldvieta’) dibināta 1823. gadā, kad uz Bīriņu muižas zemes divi baroni – Bīriņu barons Aleksejs fon Pistolkorss un Lēdurgas barons Kārlis fon Reiterns – netālu no Pēterupes uzcēla pirmās vasarnīcas.
19. gs. otrajā pusē Neibāde bija Vidzemes guberņas lielākais kūrorts, kuru kā jauku atpūtas vietu bija iecienījuši gan Vidzemes muižniecība (tiem te bija greznas vasarnīcas), gan Maskavas un Pēterburgas augstmaņi. Tāpat šeit atpūtās Tērbatas universitātes mācībspēki.
Sākot ar 1857. gadu, Pēterupe, Pabažu jūrmala un Skultes jūrmala netālu no Aģes grīvas bija populārākās kuģu būves vietas, kurās būvēja šonerus, gafelšonerus un brigantīnas (līdz 1913. gadam).
Cauri visiem Saulkrastiem stiepās platais lielceļš no Rīgas uz Salacu. No 1907. gada Neibādē darbojās pasta nodaļa, vēlāk (no 1911. gada) – telegrāfa kantoris un valsts krājkase. Bijušajā Āķu krogā iekārtoja Ernesta Karo grāmatu veikalu, zvejnieki varēja iegādāties literatūru arī latviešu valodā. Šajā ēkā Bonifācijs Voitkēvičs atvēra arī frizieru darbnīcu un fotosalonu.
Kūrorts veiksmīgi attīstījās līdz Pirmajam pasaules karam, kad apkārtne stipri cieta, jo frontes līnija gāja cauri Saulkrastiem. Neibādi nopostīja krievu karavīri, Pabažos vairumu māju nodedzināja, lai tās netraucētu lielgabalu apšaudei.
Sākoties zemes reformai, muižniekiem vasarnīcas atņēma un zemi pārdalīja.
1925. gadā Neibādei piešķīra biezi apdzīvotas vietas (ciema) statusu, bet 1931. gadā to pārdēvēja par Saulkrasti (mūsdienās par Neibādi nosacīti sauc pilsētas ziemeļu daļu ap Ķīšupes ieteku).
Ciema nosaukumu Saulkraste izvēlējās vietējais rakstnieks Emīls Cīrulis pēc savas lugas “Ziedu laiks” darbības vietas.
1933. gadā to apvienoja ar Pēterupes apdzīvoto vietu. Šī paplašinātā atpūtas josla sniedzās 3 km garumā starp jaunbūvēto dzelzceļu un jūru. Tolaik te bija divas pansijas, astoņi veikali, mēbeļu galdniecība. Nodibinājās patērētāju un zvejnieku kooperatīvi.
Ar dzelzceļa līnijas Rīga – Rūjiena Saulkrastu posma atklāšanu 1934. gadā te arvien vairāk sāka ierasties inteliģence no Rīgas. Piemēram, Saulkrastē uzturējās Alfrēds Kalniņš, Tija Banga, Lilija Šmithene un citi kultūras darbinieki un mākslinieki. Vēl šajā laikā gan Neibādē, gan Pēterupē aktīvi darbojās dažādas biedrības.
1935. gadā parādījās elektriskais ielu apgaismojums. Līdz Otrajam pasaules karam Saulkrastē bija atpūtas nams Latvijas tekstilrūpniecības darbiniekiem, bet “Rūķīšos” iekārtoja Latvijas bērnu palīdzības savienības vasaras atpūtas koloniju. 1940. gadā, sākoties padomju okupācijai, tika likvidētas zvejnieku biedrības. Otrā pasaules kara laikā Lilastē atradās vācu garnizons. Tuvojoties padomju armijai, vācieši Ķīšupē raka tranšejas un cirta mežus.
1935. gadā atgriezās PSRS karaspēks, iedzīvotāji cieta masu deportācijās un arestos. 1949.-1956.g. pastāvēja Saulkrastu rajons. 1950. gadā Saulkrastei pievienoja Pabažus un piešķīra pilsētciemata tiesības, 1952. gadā apdzīvotās vietas nosaukumu nomainīja uz tagadējo – Saulkrasti.
Pēc kara dzelzceļa līniju gausi atjaunoja, 1958. gadā to elektrificēja. Rekonstruēja piekrastes autoceļu uz Ainažiem.
1967. gadā Saulkrastiem pievienoja Zvejniekciemu, kur bija izvietots kolhoza “Zvejnieks” centrs ar daudzstāvu dzīvojamo apbūvi, sabiedriskajām ēkām un skolu. (Skultes jūrmalas Zvejnieku ciems gar kāpu ceļu veidojās 19. gs., bet Skultes osta Aģes grīvā izveidota 20. gs. 30.gadu beigās.)
Saulkrasti attīstījās galvenokārt kā piejūras atpūtas vieta. Te izveidoja arī bērnu atpūtas vietas, atvēra pansionātus Rīgas uzņēmumu darbiniekiem, dibināja mazdārziņu kolonijas, uzcēla ap 8000 dažādu vasaras mītņu.
Saulkrastos pirmā Latvijas Tautas Frontes atbalsta grupas sanāksme notika 1988. gada 18. septembrī – vēl pirms LTF dibināšanas kongresa. Viens no galvenajiem darbības virzieniem, kurā ar lielu dedzību metās vietējie tautfrontieši, bija vēršanās pret Saulkrastu pilsētciemata teritorijas tālāku sadalīšanu dārzkopības sabiedrībām un dzīvojamo māju celtniecību dabas objektos. Atmodas laikā aktīvi sāka runāt par dabas piesārņojumu. Pēc neatkarības atgūšanas par pirmo Saulkrastu pašvaldības priekšsēdētaju kļuva Jānis Seregins.
1991. gadā Saulkrastiem piešķīra pilsētas tiesības. Saulkrastu pilsēta un lauku teritorija ietilpa Rīgas rajonā. 2007. gadā atklātais Saulkrastu apvedceļš atbrīvoja pilsētu no lielās transporta plūsmas. Kopš 2009. gada Saulkrasti ir novada centrs.
2014. gadā iznāca Ingas Zemītes grāmata “Saulkrasti no vissenākajiem laikiem līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai”.
http://news.lv/Saulkrastu-Domes-Zinas/2014/09/12/inga-zemite-tas-ir-musu-stasts-par-saulkrastiem
2019. gadā risinājās apspriede par Latvijas administratīvi teritoriālo reformu, un Saulkrastu iedzīvotāji vēlējās saglabāt savu novadu, pievienojot tam blakus teritorijas.
http://www.la.lv/ari-saulkrasti-pieprasa-savu-novadu.
attēli: no Jāņa Seregina (Saulkrastu Velosipēdu muzeja) seno atklātņu kolekcijas.
Informācija aktualizēta 07.05.2020.
Saistītie ceļveži un raksti:
