Latvijas PSR Ministru padome 1968. gada aprīlī iesniedza priekšlikumu Komunistiskās partijas Centrālās komitejas birojam par objekta “4. pārvaldes pansionāts” celtniecību Cēsu rajonā Līgatnes “Skaļupēs”. Slepenības zīmogu tam noņēma tikai 2003. gadā
Kā rakstīts pilnīgi slepenajā Latvijas KP CK biroja 1968. gada 23. aprīļa lēmumā: “Objekta uzdevums – nodrošināt minimāli nepieciešamos apstākļus republikas vadošo orgānu aparāta, ap 250 cilvēkiem, ilgstošam darbam, ja šie cilvēki pārvietoti no Rīgas pilsētas pēc draudoša stāvokļa izsludināšanas.
Objekta “Pansionāts” būves sastāvā ietilpst – darba telpas, telpas atpūtai un ēdināšanai, sanitārie un sadzīves iekārtojumi un pārtikas bloks. Bez tam ir aizsargāta pazemes darba telpa – patvertne, sanatorijveida guļamkorpuss ar 250 vietām, nodrošinājuma objekti – dīzeļģeneratora telpa, garāža, veļas mazgātava, kurināmā, degvielu un smērmateriālu noliktavas, ūdensapgādes un kanalizācijas iekārtas, ārpusteritorijas tīkli, piebraucamais autoceļš, augstsprieguma kabeļtrase, telefonkabelis, kā arī 24 dzīvokļu dzīvojamā māja apkalpojošajam personālam. Visu kompleksa būvju orientējošā izmaksa ir 4 milj. rubļu.”
Līgatnē, meža ielokā, “Skaļupēs” pie kolhoza “Sarkanais Karogs” robežas, zem sešus metrus biezas augsnes kārtas bija visdrošākā vieta visā Latvijas PSR, un 70. gadu pašā sākumā tika uzsākta īpaši slepenā objekta “Pansionāts” būvniecība. Tas ir iekārtots deviņus metrus zem zemes vairāk nekā 2000 kvadrātmetru platībā. Tā bija spēcīgākā autonomā saimnieciskā struktūra ar visu nepieciešamo un vismodernāko tā laika aprīkojumu, kā arī viena no stratēģiski svarīgākajām vietām padomju laika Latvijā kodolkara situācijas gadījumā. Padomju Komunistiskās partijas (turpmāk KP) pirmo sekretāru biedru A.Vosa un B. Pugo slepenā slēptuve!
Šobrīd šo objektu dēvē par “Padomju slepeno bunkuru”, kas ir neatņemama rehabilitācijas centra “Līgatne” sastāvdaļa, jo 80. gadu pašā sākumā, lai slēptu bunkura eksistenci, tam virsū tika uzbūvēts 4. pārvaldes Pansionāts, ko dēvēja par valdības atpūtas namu.
Tajā laikā reāla darbība šeit norisinājās tikai nedēļas nogalēs, kad piektdienās ap pusdienas laiku ieradās aptuveni 30 valdības vīri ar savām ģimenēm un uzturējās līdz svētdienas pēcpusdienai. Lielāko nedēļas daļu šī lielā māja stāvēja tukša, kaut arī to nepārtraukti tīrīja, pulēja un spodrināja apkalpojošais personāls 60 cilvēku sastāvā. Atsevišķi luksusa numuri bija paredzēti KP pirmajam sekretāram A. Vosam un viņa pēctecim B. Pugo, tikai viņi nekad tajos nav apmetušies. Lieki piebilst, ka personāls pirms pieņemšanas darbā tika īpaši pārbaudīts, bet tiem, apmēram 20 cilvēkiem, kuri ikdienu dežurēja pazemes slepenajā bunkurā, bija jāparakstās par valsts noslēpuma neizpaušanu ar no tā izejošajām sekām. Darbā pieņēma tikai tos, kam “kristāltīri” radu raksti un kas šeit varēja strādāt ar visu ģimeni, piemēram, vīrs strādāja bunkurā, bet sieva – augšā sanatorijā vai virtuvē. Saziņas valoda šeit bija krievu. Tas nekas, ka runāja latvietis ar latvieti.
Visa “Pansionāta” teritorija bija iežogota, pie iebrauktuves bija caurlaižu namiņš, līdz ar to iekļūšana šajā teritorijā nevēlamām personām nebija iespējama. Apaļais basketbola laukums, kurš atrodas teritorijā, bija nomaskēta helihoptera nosēšanās vieta. Tā gan tika izmantota tikai vienu reizi, kad 1984. gadā šeit notika grandiozas civilās aizsardzības mācības. Ar krāšņiem puķu stādījumiem tika nomaskētas grandiozās ventilācijas lūkas, kuras pirmās liecināja, ka zem zemes kaut kas atrodas. Un baumas klīda. Apkārtējie iedzīvotāji stāstīja visādus “šausmu stāstus” par to, ka naktīs šeit zeme atveroties un no paugura izlidojot raķetes…
Pazemes bunkura kopējā platība ir 2000 m2. Gan pēc savas platības, gan pēc aprīkojuma šis bunkurs ir lielāks nekā Apvienotās Karalistes līderim V. Čērčilam, Vācijas diktatoram A. Hitleram un Ķīnas Komunistiskās partijas vadītājam Mao Dzedunam. Lai tiktu bunkurā, ārpusē pa telefonu piezvanīja dežurantam, kurš šeit dežurēja 24 stundas diennaktī. Kad tika noskaidrota personība, dežurants pārbaudīja, vai šis cilvēks ir iekļauts speciālajā personu sarakstā, kuriem šis objekts pieejams. Atšķirībā no citiem strādniekiem, kuri šeit strādāja, dežurantam pašam domāt nebija atļauts – ja vārds bija sarakstā, gāja un durvis atvēra, ja nebija – tad nevēra.
Lejā, pazemes bunkurā, laiks praktiski ir apstājies pirms 20-30 gadiem. Aparatūra, kas šeit redzama, lai cik arhaiska arī neliktos, ir darboties spējīga un šad tad tiek izmantota arī mūsdienās, piemēram, lai nodotu ziņu no bunkura uz pansionāta daļu vai arī negaisa laikā, kad uz ilgāku laiku pazūd elektrība.
Kad bunkuru cēla, nauda netika žēlota, un šeit atrodas viss labākais un tajā laikā modernākais, kas bija Padomju Savienībā. Pat tad, ja pēc ķīmiskā vai atomuzbrukuma būtu saindēta visa Latvijas teritorija, 2000 m2 plašajā pazemes bunkurā 250 svarīgi ļaudis ar autonomu, pazemē saražotu elektrību, atsevišķā dziļurbumā iegūtu dzeramo ūdeni un īpašas ventilācijas un skābekļa saglabāšanas sistēmas attīrītu gaisu varētu izdzīvot 2 nedēļas, neizejot virszemē. Teorētiski varētu arī ilgāk (plānots bija 3 mēneši), bet tad aptrūktos pārtika un degviela, jo, piemēram, elektrostaciju darbina divi tanka T – 54 dīzeļmotori, kuru jauda ir 200 kw/h un kas patērē spaini dīzeļdegvielas stundā.
Divas zāles atvēlētas “pazemes plaušai” – elpojamā gaisa saglābšanai. Telpa līdzinās milzu gāzmaskai – pie elastīgām caurulēm pievienoti 30 tumšzaļi filtri nelielu muciņu apjomā. Atkarībā no ārpasaules gaisa saindētības pakāpes ventilācijas sistēmu var pārslēgt 3 režīmos. Ja apkārtne intensīvi saindēta, bunkurs iztiek ar savu iekrāto gaisu.
Trīs telpas paredzētas cilvēku uzņemšanai no saindētās apkārtnes. Pirmajā telpā jāatstāj saindētais apģērbs, otrajā – jānomazgājas ar deaktivizācijas līdzekli (kā izrādās, ar parasto veļaspulveri “Lotoss”) un tad caur trešo telpu un smagām ovālām durvīm tiek iekšā bunkurā. Smagās ovālās durvis ir tāpēc, lai izturētu sprādziena vilni.
Vienu daļu telpu aizņem arhaiskas teletaipu, telefona, telegrāfa centrāles, kā arī radio stacija, no kuras varēja sazināties ar pārējiem bunkuriem Latvijā (līdzīgs bunkurs ir saglabājies Rīgā, 1905. g. parkā, kur atrodas lielākais datoru serveris). No šejienes “apakšzemes vadoņi” varētu tiešajā ēterā noraidīt ziņojumu visai Latvijai. Tomēr no pazemes tauta tā arī ne reizi nav uzrunāta. Pie telegrāfa galdiem gan visu bunkura pastāvēšanas laiku diennaktīm dežurējuši pensionētie militāristi, gaidot “ X stundas” paziņošanu. Tā nav sagaidīta, un visu šo gadu laikā tikai šad tad notikusi sakaru pārbaudes testu apmaiņa ar tādiem pašiem vīriem citos līdzīgos komandpunktos.
Bunkura tipiskā padomju laika ēdnīcā nebija paredzēts gatavot uz vietas – pavārs pa lodziņu tikai izsniedza sauso pārtiku un konservus. Šeit lejā padomju laikos cilvēki ēduši tikai vienu reizi – 1984. gada lielajās civilās aizsardzības mācībās.
Bet pati galvenā telpa, nenoliedzami, ir “paša galvenā“ kabinets. Vai tas būtu KP pirmais sekretārs A. Voss un viņa pēctecis B. Pugo, vai Tautas frontes dalībnieks J. Rubenis, varbūt KP otrais sekretārs V. Soboļevs – tas atkarīgs no saimnieciskās rīcības. Pelēkie telefoni, kas atrodas uz galda, ir sakariem ar konkrētām blakus telpām, bet sarkanais telefons – tiešā līnija ar Maskavu. Pārsteidzoši, ka gulta kabinetā bija nevis stacionāra, bet gan brīžos, kad negulēja, atstutēta pret sienu. Starp citu, komunistu vadoņu sievām un bērniem vietas šajā apakšzemes “paradīzē” nav ierādītas. Tātad atomkara gadījumā vispirms bijis paredzēts glābt tikai “pareizās” ideoloģijas nesējus un komunisma augstāko eliti.
Valdības vīri šeit pulcējušies pāris reizes un ļoti mazos sastāvos. Lielākais cilvēku pieplūdums šeit bija tikai vienu reizi – 1984. gada vissavienības civilās aizsardzības mācībās. Trīs dienas Līgatnē uzturējās ap 300 valdības un drošības komitejas cilvēku. Tajās laikā darbiniekiem un viņu ģimenes locekļiem, kas dzīvoja šajā teritorijā, tika izdots īpašs rīkojums palikt mājās un nerādīties ārā, citādi draudēja visas ģimenes izraidīšana no teritorijas uz neatgriešanos 24 stundu laikā. Tajā laikā arī vienīgo reizi tika izmantots helihoptera nolaišanās laukums – ar to uz mācībām bija atlidojis pats KP pirmais sekretārs Augusts Voss. Kā atceras Katastrofu medicīnas centra direktors Mārtiņš Šics:”Nonākuši pazemes bunkurā, dažādu ministriju un dienestu pārstāvji iekārtojās darbam. Sagrauts Pļaviņu HES, atombumba uz Rīgas, applūdušas pilsētas, sagrauti tilti – tie bija tikai daži no izspēlēto scenāriju elementiem. Cik slimnīcas sagrautas, cik cilvēki evakuējami, kur viņus barot, kā un ar ko. Ministriju un dienestu pārstāvjiem bija jāreaģē – jāizstrādā rīcības plāni iedzīvotāju glābšanai, medicīniskajai palīdzībai, komunikāciju atjaunošanai. Mācību laikā notika reāla celtniecība – nosacīti sabumbotā Juglas tilta vietā cēla pavisam citu objektu citā republikas vietā – tā tapa gan tilti, gan fermas, gan mājas.“
Labklājības ministrija 2004. gada maijā beidzot atcēla apmēram pirms 15 gadiem doto I. Godmaņa rīkojumu par patversmes saglabāšanu slepenībā. Nav saprotams, kāpēc viņš deva šādu pavēli: varbūt cerēja, ka slēptuve var noderēt arī viņa vadītajai valdībai vai, ticamāk, darbu steigā piemirsa par tās eksistenci. Ja nebūtu šāda lēmuma, “vienas dienas saimnieki”, kuru 90. gadu sākumā netrūka, bunkurā būtu ierīkojuši kādu boulinga zāli vai kafejnīcu ar spēļu automātiem. Bet tagad tā ir viena no retajām vietām Latvijā, kurā laiks apstājies: vecie laiki jau sen beigušies, bet jaunie nav sākušies. Pateicoties ventilācijai, autonomajai apkures sistēmai un sargiem, kuri neuzdodami liekus jautājumus, joprojām darīja savu darbu, patvertne saglabājusies kā iebalzamēta mūmija.
Kaut arī vēl ilgi pēc Padomju Savienības sabrukuma un “aukstā kara” beigām pazemes civilās aizsardzības būves saglabāja savu statusu, tomēr 2009. gadā Latvijas Republikas Saeima šo statusu noņēma, atļaujot to īpašniekiem aizsargbūves izmantot pēc saviem ieskatiem, vairs no valsts iestāžu puses neveicot kontroli par aizsargbūvju uzturēšanu un izmantošanu. Tā nu šīs būves vairs netiek izmantotas sākotnējam mērķim, bet tās bija un būs svarīga vēstures daļa, ko rehabilitācijas centra darbinieki pārveido par tūrisma objektu.
