Cēsu novada Raiskuma pagasta lielākā apdzīvotā vieta ar 259 iedzīvotājiem (2019). Atrodas Cēsu-Limbažu ceļa malā, Auciema ezera Z daļā. Ciemā atrodas Stalbes pamatskolas struktūrvienība – pirmsskolas izglītības iestāde, kā arī ģimenes ārsta prakse. Auciemā ir veikals, vairāki uzņēmumi.
Veltas Pāvulānes pētījumā par Straupes draudzes iekšējo kolonizāciju Livonijas laikā izteikti minējumi par Auciema izcelsmi. 1463. gada dokumentā pieminētas apdzīvotas vietas Crodern un Argelen, ar kurām robežojās Ureles ciems. Vieta ar nosaukumu Crodern nevienā citā dokumentā neparādās, to neuzrāda arī 17. gadsimta materiāli. Iespējams, tas varētu būt Auciems. Nosaukums Auciems pirmoreiz minēts zviedru 1624. gada revīzijā, taču ciemam vajadzēja pastāvēt jau agrāk.
1624. gadā pie Lielstraupes pils minēta arī Auciema (Autzemische) vaka. Nosaukuma sastāvdaļa ietver vārdu ”ciems”, kas liecina, ka tāds pats bijis arī ciema nosaukums. No 1624. un 1638. gadā revīzijām redzams, ka ciems atradies dienvidos, rietumos un ziemeļos no Auciema ezera, bet austrumos bijuši meži. Dienvidaustrumos un dienvidos ciems robežojās ar Raiskuma ciemu, dienvidrietumos atradās Prieniņi un purvs, tālāk nāca Ureles ciema robežas (robeža acīmredzot piegāja tuvu Ureles ciema Ķūļa un Rūju mājām), bet ziemeļaustrumos atradās mežs.
Auciema nosaukumam skanējuma ziņā vistuvākais somugru vārds ir igauņu haud – kaps. Tāpat kā Raiskuma nosaukums, tas varētu norādīt uz senu nonāvēšanu vai miršanu šajā vietā, vai arī kaut kādā ziņā ievērojamas senas kapsētas esamību. Līdzīgi vietvārdi 1638. gadā revīzijā Vidzemē fiksēti gan lībiešu, gan letu teritorijā: Auderen Trikātas muižā, Audess Lielstraupes muižā, Audecehm Bīriņu muižā, Audisch Spreistiķu muižā.
Saskaņā ar mākslas vēsturnieka, Baltijas muižu vēstures pētnieka Heinca Piranga savāktajiem materiāliem, Auciems bija viena no daudzajām Straupes muižām, kas līdz zviedru laikiem atradās Rozenu ģimenes īpašumā. 1625. gadā Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs muižu piešķīra virsleitnantam Vilhelmam brīvkungam fon Vallenšteinam (Wallenstein), kurš jau 1629. gadā muižu pārdeva Georgam fon Albedilam (Albedyl). Sadalot viņa mantojumu, atraitne un trešais dēls saņēma Auciemu, kas kopš tā laika kļuva par patstāvīgu muižu. 1775. gadā majors Kristers Magnuss fon Albedils Auciemu pārdeva tiesnesim Gotlībam Fabianam fon Gavelam (Gavel), no kura 1779. gadā muižu nopirka ritmeistars Karls Johans fon Strokirhs. 1805. gadā tā tika ieķīlāta virsleitnantam Jozuam Johanam fon Štegemanam, kurš to atstāja mantojumā savai meitai Amālijai Elizabetei, kas bija precējusies ar gvardes kapteini Karlu Ādolfu fon Zīversu (miris 1868. gadā). 1869. gadā muižu mantoja viņu dēls, asesors Johans Ādolfs fon Zīverss (miris 1905. gadā), bet pēc tam – viņa dēls Makss, kuram 1920. gadā muiža tika atsavināta agrārās reformas īstenošanas rezultātā.
Auciema pagasts jeb vaka (Paggast oder Wacke) piederēja Lielstraupes muižai un 1630. gadā bija ieķīlāts Bandemiram (Bandemir). Vēlāk muiža reducēta, bet 1722. gadā tika restituēta Albedilu (Albedyll) dzimtai. 1775. gada 30. martā majors Kristers Magnuss fon Albedils par 25 000 dālderiem muižu pārdeva tiesnesim Karlam Johanam fon Strokirham (Strohkirch) par tādu pašu cenu. Pēdējais 1805. gadā 3. februārī muižu pārdeva virsleitnantam Jozuam Johanam fon Štegmanam (Stegmann) par 30 000 Alberta valstsdālderiem.
Senākās arheoloģiskās liecības par apdzīvotību Auciema un Raiskuma ezeru apkārtnē attiecināmas uz bronzas laikmetu (15.-1. gadsimtā p.m.ē). Šī laikmeta uzkalniņkapi atrodas pie “Avotiņu” un “Dumpju” mājām. Avotiņos atradies viens uzkalniņš, ap kuru novietoti 22 akmeņi. Mirušie guldīti akmeņu šķirstos uzkalniņa vidū. Vienīgā senlieta, kas atrasta šinī uzkalniņā, bija dzintara dubultpoga. Tā datējama ar bronzas laikmeta beigām – 1. g.t. p.m.ē. vidu.
Uzkalniņa izpēte notikusi jau 19. gadsimta beigās. Igauņu arheologa Harija Mooras apkopotajās ziņās šī apbedījumu vieta saukta par Auciema uzkalniņkapiem, kas atradusies ap 6,5 km no Cēsīm pie ceļa uz Limbažiem. Uzkalniņā atradušās trīs kapu kameras, kas novietotas viena blakus otrai un izliktas no lieliem skaldīta granīta gabaliem. Vienā kamerā atrasta dzintara dubultpoga un bronzas priekšmeta fragments, pārējās bijušas tukšas.
