16. gadsimta vidū Saulkrastu teritorija nonāca Bīriņu (Kolcenes) muižas pārvaldījumā. Nepilnus trīssimts gadus vēlāk šīs muižas grāfa Ludviga Augusta Mellina (1754-1834) znots Lēdurgas barons Karls fon Reiterns 1823. gadā uz ziemeļiem no Pēterupes uzcēla pirmās vasarnīcas un izveidoja jaunu peldvietu, kuru nosauca par ”Neubad” (Neibādi), tulkojot no vācu valodas – ”Jauno peldvietu”.
1835 gadā no Kārļa fon Reiterna šo Neibādes kūrortu nopirka viņa svainis, otrs Bīriņu muižas grāfa L.A.Mellina znots barons Aleksis Gērans Pistolkorss (1792-1870). Viņi abi bija inteliģenti vācu muižnieki un vēlējās paplašināt Bīriņu īpašumus ar lielu un plašu atpūtas vietu pie jūras. Ar 1857. gadu sākās straujš Neibādes kūrorta uzplaukums.
Pēc Alekša dēla Augusta fon Pistolkorsa laulībām ar Pēterburgas miljonāra Stiglica audžumeitu Emīliju Harderi un astoņu miljonu pūra naudas saņemšanas, 1860. gadā tika pabeigta Bīriņu muižas celtniecība un sākās arī būvdarbi Neibādes jūrmalā. Kā viens no pirmajiem tika uzcelts Neibādes kūrorta klubs (Kuhrhaus). Tam apkārt saradās arī citas ēkas, kuras bija saistītas ar kūrorta dzīvi. Viesnīcai “Hausen” pretī atradās restorāns – villa “Kumī” un divas mājas: viena būvēta kā vannūzis, bet blakus vasarnīca – viesnīca, kuru izmantoja apkalpojušais personāls. Rūpējoties par viesu atpūtu, baroni blakus kūrmājas laukumam iekārtoja parku.
Augusts fon Pistolkorss savās piezīmēs 1861. gadā rakstīja: “5. augustā Neibādē pirmo reizi ieradās mūsu cienītais ģenerālgubernators firsts Suvorovs-Rimnikskis. Es viņu sagaidīju un savā sešjūgā ievedu Neibādē. Viņš palika pie mums līdz pusnaktij, priecājās par brīnišķīgo peldi mūsu jūrmalā, kā viņš izteicās – skaistākajā visās trīs Baltijas provincēs.”
Līdz 19. gadsimta vidum Neibāde piederēja tikai Bīriņu muižai. Taču kūrorta dzīve izmaksāja ļoti dārgi, tādēļ no 1875. gada Bīriņu muižas īpašnieks sāka pārdot citiem muižkungiem zemesgabalus vasarnīcu būvēm. Protams, ne jau kuram katram – tika skatīts gan materiālais, gan sociālais statuss. Īsā laikā Neibādes teritoriju apbūvēja ar lielām, skaistām, greznām vasarnīcām, kas piederēja gandrīz visiem labi pazīstamiem Vidzemes muižu īpašniekiem.
Vidzemes jaunais kūrorts bija ekskluzīva vieta. Ja uz Jūrmalas kūrortiem vasarās devās arī vienkārši ļaudis, kaut vai tikai ikdienišķās pastaigās, tad Neibāde gaidīja tikai īpaši izmeklētus, turīgus atpūtniekus. Viņiem bija iespēja doties izbraukumos ar laivām, izjādēs un pārgājienos pa Neibādes apkārtni.
